Mūsu Baznīcā ir teiciens: „Neviens panākums
nespēj kompensēt neveiksmi mājas dzīvē.” Šis
apgalvojums, ko bieži citējis Deivids O. Makejs, bez
šaubām mums atgādina, ka darbs, ko mēs darām
mājās, ir ārkārtīgi svarīgs. Taču gadiem ilgi šis
apgalvojums man lika satraukties un prātot, vai
esmu pietiekami labs vecāks.
Kad divas no manām meitām nolēma pamest
Baznīcu, es nespēju nedomāt par šo citātu un jutu,
ka tāpēc, ka man nebija izdevies visu ģimeni noturēt
Baznīcā, es kaut kādā ziņā biju cietusi neveiksmi kā
vecāks.
Sarunājoties ar citiem vecākiem, kuru bērni bija
nolēmuši pamest Baznīcu, es atklāju, ka domas par
neveiksmi vecāku vidū nav retums. Taču vecākiem
nevajadzētu nest šo nastu.
Man ļoti patīk Harolda B. Lī citāts: „Nevienas mājas
nav cietušas neveiksmi, ja vien tajās ir cilvēki, kuri
nepadodas.” Pēc manām domām, tas nozīmē, ka
laiks vai pūles, ko mēs ieliekam bērnos, ir vērtīgas
un var sniegt panākumus. Mērķis ir turpināt censties
un mīlēt savus bērnus, neskatoties ne uz ko. Būtu
svarīgi arī saprast, ka panākumiem mājas dzīvē ir
jātiek izvērtētiem no dažādiem skatupunktiem. Tas,
vai jūsu bērni tic Baznīcai, ir tikai viens no viņu
dzīves ceļa aspektiem un tam nav jābūt vienīgajam
kritērijam, ko ņemt vērā, izvērtējot, cik labs vecāks
esat.
Dažkārt to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Taču ir
iespējams tikt vaļā no daļiņas vainas sajūtas un
sevis vainošanas, kad jūsu bērni izvēlas dzīvot
citādāk, nekā viņi tika mācīti. Pastāstīšu par sešām
mācībām, ko esmu apguvusi un kas man ir
palīdzējušas virzīties pa grūto un bieži vien sāpīgo
ceļu pēc tam, kad mani bērni izvēlējās dzīvot
citādāk.
1)Uzklausi un nekrīti panikā.
Kad bērns jums paziņo, ka nevēlas dzīvot tā, kā esat
viņam mācījis, to ir grūti pieņemt. Gribas pateikt:
„Nē, tu patiesībā tā nedomā” vai arī: „Žēl, ka tu tā
domā, bet vai nu tu dari pēc mana prāta, vai arī ej,
kur acis rāda”, taču tāda veida reakcijas var būt
postošas un kaitējošas. Ieklausieties savos bērnos
un centieties saprast, kāpēc viņi tā jūtas.
Noskaidrojiet iemeslus, kas slēpjas aiz tā, ko viņi
saka, un centieties izdibināt, ko viņi domā pasākt.
Vienmēr izturieties mīloši un atcerieties, ka
sapratnes izrādīšanai ir liela nozīme. Nav nekas
traks arī tad, ja viņi nevēlas runāt.
2)Esi radošs
Kad bērni joprojām dzīvo mājās, vecāki dara visu
iespējamo, lai viņiem iemācītu to, kā būt labiem
cilvēkiem, dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un to, kādu
labumu evaņģēlija principi var nest viņu dzīvēs.
Tomēr galu galā, no pašiem bērniem ir atkarīgs tas,
kā viņi pielieto savu rīcības brīvību un izvēli, kam
ticēt. Kad mūsu bērni dzīvoja mājās, mēs sapratām,
ka mēs nevaram diktēt viņu domas, taču mēs
joprojām vēlējāmies būt droši, ka viņi iepazīst Dievu.
Kādā brīdī mana meita vairs nevēlējās iet uz
Baznīcu, taču mēs joprojām uzskatījām, ka bija
svarīgi, lai viņa iegūtu reliģisku izglītību, tieši tāpat,
kā viņai vajadzēja iegūt laicīgu izglītību skolā. Pēc
daudzām lūgšanu pilnām pārdomām mēs viņai
piedāvājām atrast citu baznīcu, ja viņa nevēlas
apmeklēt mūsējo. Beigās viņa nolēma, ka tomēr
vieglāk ir turpināt apmeklēt mūsējo. Protams, katrai
ģimenei ir jāsaprot, kas viņu situācijā derēs vislabāk.
Jūs varat būt radoši, nosakot to, kādi noteikumi
valdīs jūsu mājās, taču atcerieties, ka ikvienam ir
rīcības brīvība un ticību nevar uzspiest.
3) Uzturi labas attiecības
Pat tad, kad mēs ne vienmēr spējam pieņemt savu
bērnu izvēles, mēs varam likt viņiem saprast, ka
viņus mīlam un vairāk par visu vēlamies saglabāt
tuvas attiecības. Daži no veidiem, kā to izdarīt, ir
ieklausīties bērnos, pieņemt viņu jūtas un censties
saprast viņu domas. Īpaši tad, kad bērni kļūst par
pieaugušajiem, pienāk brīdis, kad ir svarīgi pilnībā
pieņemt, ka šīs ir jūsu bērnu šībrīža izvēles arī tad,
ja jūs tām nepiekrītat. Labākajā gadījumā jūs varat
turpināt cerēt, ka stāvoklis mainīsies, taču pieņemiet
arī esošo situāciju. Šajā brīdī mēs varam
koncentrēties uz tiem attiecību aspektiem, par
kuriem varam priecāties, neskatoties uz viņu izvēlēm
attiecībā uz Baznīcu.
4)Jūs neesiet viens
Vēl viena noderīga stratēģija ir atcerēties, ka jūs
neesat vieni. Es ļoti novērtēju, ka varēju vērsties pie
cilvēkiem, kuriem bija līdzīgas grūtības un kuri ar
mani varēja dalīties savās domās un līdzjūtībā. Arī
lūgšana man palīdzēja nejusties vienai. Es lūdzu un
sacīju: „Labi, Debesu Tēvs, palīdzi man saprast, kas
man šodien ir jāiemācās. Kāda veida saruna man
šobrīd ir nepieciešama, lai es varētu labāk saprast
savu bērnu un apzināties viņa vajadzības?” Manā
gadījumā, atbildes uz lūgšanām es vienmēr saņēmu
caur sarunām un satiekoties ar cilvēkiem. Daudzas
sarunas nāca īstajā brīdī, lai mani stiprinātu un
sniegtu noderīgas atziņas un atbalstu. Dievs mums
vēlas palīdzēt, mums tikai jālūdz Viņa palīdzība.
5) Dari to labāko
Kad mana meita pirmo reizi pameta Baznīcu, es
nodomāju: „Ko gan es izdarīju nepareizi? Kā es tik
ļoti varēju kļūdīties? Kā man TAGAD to izlabot?” Es
nevarēju nedomāt par to, ka cilvēki tagad domās, ka
mūsu ģimene ir kaut kādā ziņā nepilnīga. Kad es
biju lielā izmisumā, man palīdzēja raksts par sievieti,
kura piedzīvoja kaut ko līdzīgu. Viņa stāstīja, ka gūst
spēku, regulāri dodoties uz templi un dedzīgi lūdzot.
Pēc 10 gadus ilgas iknedēļas tempļa apmeklēšanas
viņa atskārta, ka, lai gan viņas bērni joprojām nebija
atgriezušies Baznīcā, viņa bija mainījusies pati. Viņa
saprata, ka bija kļuvusi par citu cilvēku, ka viņas
sirds bija mīkstinājusies, ka viņa spēja labāk
saredzēt savu bērnu labsirdību un varēja daudz
labāk saskatīt Tā Kunga sirsnīgo žēlastību savā
dzīvē. Viņa daudz labāk varēja saprast citu cilvēku
dzīvesstāstus un grūtības. Ir noderīgi atcerēties, ka
Dievs ne vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām, mainot
citus, bet ka dažkārt, kad mēs vēršamies pie Tā
Kunga, Viņš maina mūs pašus.
6) Atceries, stāsts vēl nav galā
Viens no labākajiem veidiem, kā saglabāt
perspektīvu, ir atcerēties, ka mēs nezinām, kurā
savas ģimenes dzīves stāsta posmā mēs
atrodamies. Kurš gan zina, kāda būs nākamā
nodaļa? Kurš gan zina, kad un vai mūsu bērni
atgriezīsies Baznīcā? Stāstam var būt tik dažādas
beigas, kādas mēs pat nevaram iedomāties.
Saglabāt veselīgu perspektīvu nozīmē — atcerēties,
ka dažkārt mūsu pieņēmumi ne vienmēr ir pareizi.
Mēs varam izvēlēties saglabāt tuvas attiecības ar
ģimenes locekļiem, neskatoties uz savstarpējām
atšķirībām. Mēs varam izvēlēties koncentrēties uz
mūsu attiecībām tā vietā, lai koncentrētos uz
principiem, kas mūs šķir. Un mēs varam izvēlēties
paskatīties uz šo pieredzi kā uz iespēju, nevis
traģēdiju. Lai gan es nebūtu vēlējusies, ka mani
bērni izvēlas citu ceļu, šīs pieredzes dēļ es esmu
saņēmusi daudzas nozīmīgas izpratnes dāvanas.
Dzīve ir pilna pārmaiņu un pavērsienu, un stāsts vēl
nav galā. Aiz nākamā pagrieziena var gaidīt daudzi
brīnišķīgi pārsteigumi.
Lai dzirdētu vairāk par to, kā tikt galā ar citu cilvēku
nosodījumu, kad jūsu bērns izvēlas citu ceļu, un kā
pārvarēt sajūtu, ka neiederaties Baznīcā,
noskatieties vai noklausieties stāsta pilnu versiju
vietnes „Mormon Channel” sadaļā Gospel Solutions
for Families (Evaņģēlija piemērošana ģimenes
vajadzībām).“
Vienmēr parādiet mīlestību un atcerieties, ka arī neliela izpratne ir ļoti svarīga.
Dievs ne vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām, mainot citus cilvēkus, dažreiz Viņš maina mūs.