Atjaunošana turpinās — man un jums

Man nepārtrauktā Atjaunošana nozīmē mīlestību—Dieva mīlestību, kas aptver visas paaudzes un visus cilvēkus.

Pirmajā Svētbirzs apmeklējuma laikā nebija „agra pavasara skaista, skaidra diena” (Džozefs Smits —Vēsture 1:14). Bija mākoņaina, stindzinoša, sniegota ziemas diena janvārī. Es biju jauna misionāre Ņujorkas Ročesteras misijā, un es neatceros neko daudz no tā, kas tajā dienā rosījās manās domās, izņemot jautājumu: „Kā es 18 mēnešus varēšu komunicēt ar svešiniekiem?”

Tādam introvertam cilvēkam kā man šis ir liels izaicinājums. Tomēr atceros, ka par spīti visam es sajutu īpašu garu ap šiem kokiem. Misijas laikā vadot ekskursijas pa Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vēsturiskajām vietām Palmīras apgabalā, es sapratu, ka šīs vietas bija svētas ne tikai tur notikušo notikumu dēļ, bet arī tāpēc, ka cilvēki turpina uz turieni doties un gūt garīgo pieredzi — neatkarīgi no gadalaika.

Prezidenta Nelsona aicinājums pēdējā vispārējā konferencē apsvērt to, kā atjaunošanas notikumi ir ietekmējuši mūsu dzīvi, rosināja mani pārdomāt dažas no savām garīgajām pieredzēm un raksturot, kāda nozīme atjaunošanas notikumiem ir manā dzīvē. Spilgtākais notikums ir tāds, ka Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošana liecina par nepārtrauktu atklāsmi Baznīcai, manai ģimenei un man. 

Nepārtrauktā atklāsme Baznīcā

Jo vairāk lasu par Džozefa Smita dzīvi un Baznīcas vēsturi, jo vairāk saprotu, ka atjaunošana bija un turpina būt process. Atklāsmes plūsma nesākās un nebeidzās ar Džozefu. Dievs turpina atjaunot Savu patiesību rindiņu pēc rindiņas, nedaudz šur un nedaudz tur, un šis process turpinās šodien!

Elders Uhtdorfs ir teicis: „Atjaunošana ir nepārtraukts process, mēs tajā pašreiz dzīvojam. Tas ietver visu, ko Dievs ir atklājis, visu, ko Viņš tagad atklāj, un visu lielo un svarīgo, ko Viņš vēl atklās [Ticības apliecinājumi 1:9]. . . . Šodienas aizraujošie pilnveidošanās pasākumi ir daļa no ilgi vēstītā sagatavošanās perioda, kas savu kulmināciju sasniegs brīnišķīgajā mūsu Glābēja Jēzus Kristus Otrajā atnākšanā („Vai jūs neguļat Atjaunošanas laikā?”, Ensign vai Liahona, 2014. g. maijs, 59. lpp.).

Pēdējā laikā Baznīcā ir notikuši daudzi aizraujoši pilnveidošanās pasākumi. Dažreiz tas var radīt neizmērojamas sajūtas. Bet mēs nemaz necenšamies šobrīd visu izdarīt izcili. Ir vērts atskatīties un aptvert, ka kopš Atjaunošanas sākotnējām dienām mēs esam ieguvuši patiesību rindiņu pēc rindiņas un ne vienmēr esam zinājuši, ko un kā pareizi darīt. Ja aplūkojam šīs Baznīcas izmaiņas kā aicinājumu paļauties uz Kristu, ceļojums kļūst mazāk apgrūtinošs un sagādā vairāk prieka.

Nepārtrauktā atklāsme ģimenēm

Es uzskatu, ka ir viegli apgalvot, ka mana ģimene nebūtu tāda, ja nezinātu par Atjaunošanu. Mans tētis ir pievērsies Baznīcai, un viņš ir vienīgais Baznīcas loceklis savā ģimenē. Pirms viņš pievienojās Baznīcai, viņš iestājās Brigama Janga universitātē pēc drauga ieteikuma. Kad jautāju, kāpēc viņš sāka apmeklēt Baznīcu, viņš atbildēja: „Ko gan citu var darīt Provo svētdienās?” Godīga atbilde. Pēc kristīšanas un kalpošanas misijā viņš atgriezās Brigama Janga universitātē, kur satika manu mammu. Es esmu pateicīga savam tētim par spēju atpazīt garīgo patiesību un darboties atbilstīgi tai, kā arī par to, ka viņš un mana mamma stājās derībā, kas ļaus mums būt ģimenei mūžīgi.

Šīs zināšanas kļuva īpaši svarīgas citā aukstā janvāra dienā, atrodoties Svētbirzī. Mana misijas pāriniece un es tikām nozīmētas pēcpusdienas maiņā Džozefa Smita vēsturiskajā lauku mājā. Tā bija manas mammas bēru diena. Kad es ar pārinieci staigājām pa birzi — ainava atspoguļoja manas sajūtas — aukstas, tumšas un pelēkas.

Džozefa Smita lauku mājas teritorijā ir vieta gar Stafordas ceļu, kur varat apstāties un palūkoties vienā virzienā, ieraugot Svēto birzi, bet otrā virzienā caur kokiem — Palmīras tempļa smaili. Tajā dienā es apstājos šajā vietā un aizdomājos par patiesību, ko sniedz šīs divas vietas, — Džozefa Smita vīziju šajā birzī un derībām templī —, un tāpēc zināju, ka atkal satikšu mammu. Es zināju — ja turēšu savu derību, Dievs turēs savus solījumus man un ar mani notiks labas lietas. Mammas zaudēšana ir ciešanas manai ģimenei, taču tieši šie miera mirkļi skumjos brīžos dod man spēku.

Iespējams, jums ģimenē ir kāds pārdzīvojums. Patiesības zināšanas, kas gūtas Atjaunošanas laikā, nenoņem sāpes, ko jūtam, bet tās var sniegt mums atvieglojumu un cerību, kas nepieciešama grūtajos brīžos. Atjaunošana var palīdzēt mums uzzināt, kā vislabāk palīdzēt tiem, kurus mēs mīlam, vai vienkārši, kā viņus mīlēt vairāk. Tā palīdz mums uzzināt, ko nozīmē būt daļai no Dieva ģimenes, jo mēs uzzinām vairāk par sevi un savām savstarpējām attiecībām, un attiecībām ar Dievu.

Nepārtrauktā atklāsme jums un man

Savā stāstījumā Džozefs teica:
„Es par to [Jēkaba v. 1:5] domāju atkal un atkal, apzinoties, ja vien bija kāds, kam vajadzēja Dieva gudrības, tas biju es; jo es nezināju, kā rīkoties, un, ja es nebūtu spējis iegūt vairāk gudrības, nekā man toreiz piemita, es nekad to arī neuzzinātu. . . .”

Laika gaitā nonācu pie secinājuma, ka man . . . jājautā Dievam” (Džozefs Smits — Vēsture 1:12–13).

Man patīk šo vārdu vēstījums, ka ikviens var „pajautāt Dievam”. Pēdējā laikā esmu domājusi, ka tuvošanās Dievam nenozīmē uzrasties ar saviem jautājumiem — tas nozīmē tuvoties ar savām bēdām, prieku, nemieru, bailēm. Tas nozīmē tuvoties Viņam ar visu, kas mums ir, un apzināties, ka Viņš mūs pieņems. Un tas nozīmē, ka mēs, kā pravietis ir noteicis, „uzklausām Viņu”.

Nesen piedzīvoju ko tādu, kas man atgādināja par šo principu. Es pamodos un pirms izkāpšanas no gultas sajutu, ka miegs nav bijis pietiekams. Vāļājoties šajā nepietiekamības sajūtā, iekāpu automašīnā, lai dotos uz darbu, un nolēmu paklausīties Mormona Grāmatu.

„Varbūt šobrīd ir pietiekami ar to, lai ļautu sev mācīties, kā justies cienīgai, neradot sevī sajūtu, ka vienmēr jādara vairāk? Varbūt šobrīd ir pietiekami, lai vienkārši mācītos būt Viņa klātbūtnē — sadzirdēt Viņu?”

Klausoties man tika atgādināts par iespaidu, ko guvu līdzīgā mirklī pirms dažiem mēnešiem, kad biju noraizējusies par to, ka nedaru pietiekami daudz savā dzīvē. Atcerējos apsvērumu: „Varbūt šobrīd ir pietiekami labi, lai mācītos ļaut sev justies cienīgai, neradot sevī sajūtu, ka vienmēr jādara vairāk? Varbūt šobrīd ir pietiekami, lai vienkārši mācītos būt Viņa klātbūtnē — sadzirdēt Viņu?”

Esmu pateicīga, ka dažreiz man ir pietiekami pabūt ar Viņu. Esmu pateicīga, ka ar Atjaunošanu Dievs sniedz mums lieliskas zināšanas, kas Viņš ir, un piedāvā mums personīgas attiecības ar Viņu, kas nav atkarīgs no tā, cik bieži katru dienu pārbaudām veicamo darbu sarakstu. Viņš mīl mūs, jo piederam Viņam. 

Man norisošā Atjaunošana nozīmē mīlestību — Dieva mīlestību, kas stiepjas visās paaudzēs un sasniedz ikvienu Viņa bērnu. Tas nozīmē praviešus, kas saņem norādes mūsu dienai. Tas nozīmē cerību, ka tie, kurus mēs mīlam, var tikt mums atjaunoti pēc mūsu nāves, lai nekad vairs netiktu šķirti. Tas nozīmē Glābēja gaismu manā dzīvē, kas kļūst spilgtāka, atverot savu sirdi Viņam un sekojot Viņa norādītajam ceļam. Tas nozīmē, ka ar Dieva patiesības atjaunošanu mēs varam tikt atjaunoti Viņam.

Atslēgvārdi: izpirkšana, sekošana, māceklība, ticība, ģimene, vispārējā konference, mērķi, attīstība, Svētais Gars, mājas, iedvesma, mīlestība, lūgšana, Svēto Rakstu studēšana, pašvērtība, templis, pielūgsme