Atjaunošanas darbs nenoslēdzās ar Džozefu. Tas turpinās ar jums un mani

Kad grasījos doties ceļā uz pilna laika sludināšanas misiju, mana vecmāmiņa Bauša man teica, ka es vēl esot dzīvs, jo man ir jāpaveic svarīgi darbi. Pirms daudziem gadiem es biju dažu minūšu attālumā no nāves operāciju zālē, un tagad es gatavojos doties uz bijušo Padomju Savienību. Es biju nobijies. Viņas vēstījums palīdzēja. Un, lai gan tas tika pausts neievērojamā brīdī, atrodoties automašīnā uz šosejas, kopš tās reizes es bieži esmu atminējies viņas iedrošinājumu.

Manas nelaiķes vecmāmiņas vārdiem ir bijis paliekošs spēks, jo tie ir patiesi vārdi. Ikviena dvēsele ir īpaša, un tai ir jāveic unikāls ieguldījums Dieva darbā. Kā to ir teikusi rakstniece Pamela Drakermena: „Kaut kur pasaulē ir sprauga, kas izskatās tieši kā tu. Kad tu to atradīsi, tu to lieliski aizpildīsi” („How to Find Your Place in the World After Graduation”, New York Times, 2015. g. 29. maijs).

Un tomēr bieži vien es nenoticu, ka tā ir patiesība, ka tas attiecas arī uz mani. Atbrīvošanās no šaubām par savām spējām līdzinās uzmācīgas mušas aizdzīšanai. Šādas šaubas ir mazas, kaitinošas un netveramas. Reizēm tās ir skaļas, citreiz čukst, taču vienmēr sūta kādu vēstījumu. Protams, tu esi unikāls, prāto mans šaubu māktais prāts, tāpat kā visi citi.

Tomēr mēs ticam, lielā mērā pateicoties Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanai, ka mēs katrs esam nozīmīgi un mums ir jāpaveic noteikts darbs. Džozefa Smita Pirmajā vīzijā, kas aizsāka Atjaunošanu, pravietis mums apliecina, ka Tēvs viņu nosauca „vārdā” (Džozefs Smits—Vēsture 1:17). Ja jūs kādreiz ir nosaukusi vārdā kāda svarīga persona, tad jūs kaut ko zināt par dziļu pašvērtības apziņu un uzticību, ko šis Dieva kalps sajuta tajā īpašajā mirklī.

Atjaunošana, kā mēs to redzam, aizsākās ļoti personīgā veidā. Un, lai gan Džozefs Smits patiešām bija tas cilvēks, kuram bija lemts „darīt daudz Israēla nama... [atjaunošanai]” (2. Nefija 3:24), vēl viena grandioza patiesība, ko Dievs mums deva caur Mormona Grāmatu, ir tāda, ka mēs esam Atjaunošanas darba turpinātāji tikpat lielā mērā, kā Džozefs ir tā aizsācējs. Nefijs sacīja, ka šī atjaunošana notiks „starp visām tautām, ciltīm, valodām un tautībām” (2. Nefija 30:8). Katrs no mums, esam vai neesam pēdējo dienu svētie, var palīdzēt to īstenot.

Kā mēs varam to paveikt? Iespējams, mēs varam sākt ar studēšanu par Atjaunošanu, kā tā ir aprakstīta Mormona Grāmatā. Dažos pantos ir runa par to, kā Dievs ir atjaunojis saviem bērniem zināšanas par Jēzu Kristu. Citi māca par mūsu Tēvu, kurš sapulcina Savus izkaisītos bērnus. Tas notiek katru dienu mūsu acu priekšā. Mēs esam tie bērni, brāļi un māsas, globālajā Dieva ģimenē.

Atjaunošanas darba veikšanai ir nepieciešamas rokas, sirds un prāts, kas gatavi kalpot un aktīvi strādāt, lai pasauli padarītu par labāku vietu (skat. 2. Nefija 25:17). To var panākt daudzos veidos. Mēs, piemēram, zinām, ka daudzas sabiedrības un ģimenes ir sašķeltas asu vārdu apmaiņas un traģiskas neuzticēšanās dēļ. Tik daudzas sirdis ir kļuvušas aukstas, daļēji tāpēc, ka cilvēki maz ieklausās cits citā.

Jēzus Kristus tā nedarbojas. Viņš deva padomu agrīnajiem svētajiem: „Nozīmējiet savā starpā skolotāju, un lai visi nav runātāji vienlaicīgi; bet lai viens runā noteiktā laikā un lai visi klausās viņa vārdos, lai, kad visi būs runājuši, visi varētu būt iedvesmoti par visu, un lai katram cilvēkam varētu būt vienādas privilēģijas” (Mācības un Derību 88:122). Lai izveidotu pasauli, kurā valda žēlsirdība, mums ir jāizturas ar cieņu, kad citi runā un dalās savās sajūtās, tā vietā lai viņus pārtrauktu vai paralēli domātu, ko sacīsim tālāk. Lai iesaistītos Atjaunošanas darbā, mums kā Mesijas sekotājiem vajadzētu būt paraugiem un ceļa rādītājiem cieņpilnas saziņas smalkajā mākslā un patiesi ieinteresētiem savā ģimenē un apkārtnē, nemaz nerunājot par to, ka mums būtu jādzīvo pēc evaņģēlija un tas jāsludina citiem.

Šaubu balss par savām spējām ir spēcīga. Kārdinājums neņemt vērā citu vajadzības ir reāls. Bet manas vecmammas Baušas nemirstīgie vārdi man, kad es uzsāku garo ceļojumu uz Ukrainu, stāv stingri kā varens kalns, kā liecība tam, ko ir iespējams paveikt. Katrs no mums ir vajadzīgs. Mēs tagad varam sākt pasaulē atjaunot skaistus mīlestības un žēlastības mirkļus. Mums ir jāieklausās citos un jāmācās no viņiem. Viengabalainība un veselums nevar rasties, ja šīs prasmes netiek regulāri izmantotas. Ja Ēnohs un viņa ļaudis varēja uzbūvēt „Svēto Pilsētu” (Mozus 7:19) pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kāpēc lai mēs nevarētu izveidot līdzīgas svētuma pilsētas mūsdienās?

Šajā divsimtgadē kopš diženās teofānijas jeb Dievības vīzijas Džozefam Smitam padomājiet par Atjaunošanas darbu, ko Dievs jūs aicina paveikt. Jūs nekad pilnībā nezināsit, cik tālu spēs aizsniegties jūsu labo darbu viļņi. Bet jūs variet būt droši, ka turpmākajos gados vai desmitgadēs kāds no jūsu ģimenes locekļiem vai draugiem būs mūžīgi pateicīgs par to, ka jūs mēģinājāt.