Būt par laulāto mūsdienās ir grūti, un tas neapstrīdami ir daudz sarežģītāk nekā agrāk.
Tā vietā, lai raizētos tikai par to, kā novērst alkohola lietošanu nepilngadīgo vidū, mūsdienu vecāki uztraucas arī par narkotikām, kas izskatās kā konfektes, un likumīgi atļautu vielu, par kurām parasti neviens īpaši neaizdomājas,pārdozēšanu, kas var kaitēt un pat izrādīties nāvējošas.Tā vietā, lai raizētos par to, cik ilgi viņu bērni pēc skolas skatās TV, viņi prāto par to, vai maz pastāv kāda metode, kā atraut savus bērnus no video spēlēm, telefoniem un planšetēm.Un tā vietā, lai pārliecinātos, ka 18 gadu vecumā viņu bērni ir gatavi aiziet no vecāku mājām, uzsākot patstāvīgu dzīvi, mūsdienu vecāki prāto par to, cik ilgi tiem vēl būs jārūpējas par saviem pieaugušajiem bērniem, viņu ģimenēm un saviem mazbērniem, un par to, vai viņi galu galā veicina vai kavē savu bērnu personīgo izaugsmi.
Būt par vecākiem mūsdienās ir ļoti grūti. Mums visiem noderētu kāda palīdzība tajā, kā pārvarēt dažādus sarežģījumus, kas ir raksturīgi tikai mūsdienām. Un bieži vien risinājumi šiem unikālajiem sarežģījumiem tiek atrasti „vispārējā pašpalīdzības grāmatā” — Jēzus Kristus evaņģēlijā —, kas šķiet atbilstošs mūsu vajadzībām, bet ne vienmēr tiek izmantots par ikdienas vadlīnijām bērnu audzināšanā.
Jēzus Kristus evaņģēlijā, kas aprakstīts Svētajos Rakstos un kuru skaidro mūsdienu pravieši un apustuļi, mēs varam atrast risinājumu mūsdienu problēmām. Šim nolūkam ir uzņemtas jaunas Gospel Solutions for Families sērijas, kas ir pieejamas Mormon Channel un sola sniegt „praktiskus, būtiskus padomus par to, kā audzināt bērnus ticībā”.
Vienā no šiem raidījumiem šova vadītāja un trīs bērnu māmiņa Eimija Aiverstone vada pusstundu garu sarunu ar māsu Kerolu M. Stīvensu, pirmo padomnieci Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, un sertificētu psiholoģi Lizu Heilu, kas runā par to, kā palīdzēt ieviest ideālu ģimenes dzīves modeli to cilvēku dzīvē, kuri ir šķīrušies, audzina bērnus vieni vai pieredz citus ģimenes dzīves sarežģījumus un līdz ar to nebūt nedzīvo ideālos apstākļos.
Liza Heila ir veltījusi gandrīz 25 savas prakses gadus tam, lai stiprinātulaulāto un ģimenes locekļu attiecības. Māsa Stīvensa ir mācījusi par ģimenes attiecību stiprināšanu četrus gadus, kalpojot Palīdzības biedrībā un tiekoties ar sievietēm visā pasaulē. Viņai ir seši bērni un divdesmit viens mazbērns.
Šajā rakstā jūs uzzināsiet par viņu piedāvātajiem risinājumiem un evaņģēlijā balstītajām atziņām, kas palīdz apgūt to, kā īstenot ideālu ģimenes modeli nebūt ne ideālos apstākļos, par ko tiek runāts vienā no Mormon Channel piedāvātajām Gospel Solutions for Families sērijām.
Eimija: Kā mēs varam pārdomāti mācīt savus bērnus vai citus cilvēkus, ja nedz mūsu pašu dzīve, nedz, iespējams, arī to cilvēku dzīve, kurus mēs mācām, nav ideāla?
Māsa Kerola M. Stīvensa: Man šķiet, ka mums ir jāsāk, balstoties uz mīlestības pamata. Mums vienkārši vajadzētu nepārtraukti izrādīt mīlestību, pārstājot tiesāt. Mums ir jābūt atvērtiem citu cilvēku jautājumiem un jāpieņem tas, ka viņu bažas ir pamatotas. Ja mēs varētu vienkārši izrādīt šo kristīgo mīlestību, allaž palīdzot katram bērnam un sievietei, viņi būtu atvērti tam, ko mēs mācām. Neviena no mūsu ģimenēm nav ideāla. Dažiem laulātajiem ir bērni, citiem laulātajiem nav bērnu, dažas no mums nekad nav bijušas precētas, citas ir šķīrušās vai kļuvušas par atraitnēm, un dzīvo vienas. Starp mūsu Baznīcas sievietēm ir visas minētās grupas. Bet es raizējos, ka dažkārt, pieskaitot sevi kādai no šīm kategorijām, mēs izolējamies un nošķiramies. Un tas ir kaut kas tāds, kas mums nepavisam nav vajadzīgs. Mums, sievietēm, ir nepieciešama vienotība. Mums ir nepieciešams, lai katra no mums justu, ka ir pieņemta, vajadzīga, ka viņa ir piederīga Baznīcai un tiek mīlēta. Un mēs mācām to saviem bērniem, rādot piemēru caur to, kā mēs izturamies pret citiem.
Eimija: Kā mēs varam tikt pāri savām grūtībām un sirdssāpēm, lai mācītu saviem bērniem ideālu ģimenes modeli?
Liza Heila: Tieši tādēļ mēs te esam. Tas atsauc atmiņā to, ko teicis Orsons F. Vitnejs:
„Visas tās sāpes, ko esam pārcietuši, likstas, ko esam pieredzējuši, nav veltas. Tās palīdz mums izglītoties, izkopjot tādas īpašības kā pacietība, ticība, gara spēks un pazemība. Viss, ko mēs pārciešam, un viss, ko mēs izturam, sevišķi tad, ja mēs to izturam pacietīgi, stiprina mūsu raksturu, šķīstī mūsu sirdi, paplašina mūsu dvēseli, padarot mūs maigākus un žēlsirdīgākus, cienīgākus tikt sauktiem par Dieva bērniem …,un tieši caur bēdām un ciešanām, smagu darbu un grūtībām mēs iegūstam tās zināšanas, kuras esam nākuši šeit apgūt un kuras padarīs mūs līdzīgākus mūsu Debesu Tēvam un Mātei.”
Mēs esam tik svētīti, ka varam zināt, ka esam ieradušies šeit ar noteiktu mērķi. Mēs nenācām šeit, lai mācītos, kā mīlēt sevi. To mēs jau zinām. Neatkarīgi no tā, vai mēs mīlam vaineciešam sevi (kas patiesībā ir divas galējības, kurās cilvēki krīt, esot pārņemti ar sevi), mēs ieradāmies šeit, lai iemācītos mīlēt citus. Un nekam no tā, ko mēs piedzīvojam, nav jāiet zudumā. It viss, ko mēs piedzīvojam, dāvā mums pieredzi.
Māsa Stīvensa: Es zinu, ka, pieredzot grūtības, mēs prātojam: „Kādēļ?” Taču tad, kad esam tikuši tām pāri un varam atskatīties uz pieredzēto, mēs atskāršam, cik ļoti tas mūs ir mainījis, cik daudz mēs, pateicoties tam, esam auguši;un šī bagātinošā pieredze ir pats galvenais. Taču mums nav tas jāpaveic vieniem. Jums apkārt ir labi draugi un ģimenes locekļi, cilvēki, kuri ir pieredzējuši grūtus brīžus un var paraudzīties uz notiekošo caur savu pieredzi, padaloties savā tālredzīgajā skatījumā. Citi var mums palīdzēt pacelties pāri grūtībām, un, kad mums tas izdodas, mēs varam rast spēku, lai palīdzētu saviem bērniem.
Eimija: Ko jūs sakāt tiem, kam šķiet, ka viņu„izirusī” ģimene ir sagandējusi viņu bērnu nākotnes izredzes?
Liza Heila: Ne jau laulības statuss nosaka to, cik laimīgs ir bērns. Bērnus dara nelaimīgus beznosacījuma mīlestības trūkums. Mēs allaž varam izrādīt beznosacījuma mīlestību. Ikreiz, kad jūtamies dusmīgi vai vīlušies savos bērnos, padomāsim, vai mēs rīkojamies pareizi. Vai tā vietā, lai domātu: „Es esmu ļoti nobažījies par tevi; palīdzi man saprast, kas ar tevi notiek!”, mēs nedomājam tikai par sevi, raizējoties, ka„tu šobrīd parādi, ka es neesmu laba māte vai tēvs”? Ja mēs parādām, ka„es par tevi rūpējos” un„tu zini, ka pavisam nešaubīgi tiec mīlēts”, mūsu bērni mums uzticas. Mūsu savstarpējās attiecības dara viņus laimīgus. Mēs varam izvēlēties, kādas būs mūsu ikdienas attiecības un kā mēs jutīsimies. Mēs katrs pats varam rakstīt savu dzīves scenāriju.
Uzrunājot tos, kuri domā:„Mana ģimene vienkārši allaž ir bijusi tāda,” un līdz ar to ir nonākuši bezizejā, es saku: „Jūs varat mainīties.”Ja mēs saviem bērniem mācām par Tā Kunga ģimenes modeli, viņi var izlemt, ar ko viņi ies uz randiņiem, kad viņi sāks iet uz randiņiem, ar ko viņi apprecēsies un kādi būs viņu standarti. Viņi dara labāko, ko var, pieņemot lēmumus, un pēc tam sper soli ticībā. Viņi var nebaidīties, zinot, ka viņu dzīvē notiks labas lietas. Viņi noteikti pieredzēs grūtības, bet tieši tādēļ jau mums ir mūsu ticība. Jo stiprāka tā ir, jo skaidrāk mēs saprotam, kas mēs esam, un jo vieglāk mums ir panest grūtības. Jautājums nav par to, vai mēs pieredzēsim grūtības,jautājums ir par to, kad mēs tās pieredzēsim un kādas tās būs, taču mums allaž ir cerība. Ikviens bērns no jebkuras ģimenes var mainīt savu nākotni.
Māsa Stīvensa: Tieši tādēļ mums ir dota rīcības brīvība. Mums piemīt spēja izvēlēties, kādus soļus mēs turpmāk spersim, un mums ir dota iespēja pateikt:„Mūs nevar nospiest pie zemes, un mēs nevaram pieļaut, ka citu rīcības brīvība mūžam kontrolē mūsu rīcības brīvību.” Citu cilvēku rīcības brīvība nenosaka to, cik laimīgi mēs esam savā personīgajā dzīvē. Mēs varam būt laimīgi. Mēs varam tikt pāri bēdām un nožēlai.
Es domāju par brīdi, kad Glābējs staigāja pa ūdeni un Pēteris vēlējās darīt to pašu. Kad Pēteris pievērsās Glābējam, viņam pietika ticības, lai izkāptu no laivas un ietu pa ūdeni, par spīti vējiem un viļņiem,par spīti nemierpilnajiem apstākļiem. Tikai tad, kad viņš pārstāja koncentrēties un pievērsās tam, kas notika apkārt, viņš sāka grimt. Un man ļoti patīk šīs vārds„sāka”.Ikviens no mums katru dienu kaut kādā ziņā sāk pagrimt zem savu pienākumu nastas. Taču Pēteris pielietoja savu ticību un rīcības brīvību, lai lūgtu pēc palīdzības, sniedzoties pretī Glābējam. Un Tas Kungs pasniedzās pēc viņa rokas un satvēra Pēteri, sacīdams: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”
Pievērsieties Glābējam. Paļaujieties uz Dieva ieceri. Paļaujieties uz savu dievišķo identitāti. Paļaujieties uz Glābēju. Paļaujieties uz Viņa īstenoto Izpirkšanu. Tēvs ir nodrošinājis visu, kas mums nepieciešams, lai mēs gūtu panākumus šajā laicīgajā dzīvē, jo Viņš zināja, cik tā būs grūta. Taču mums ir jāiemācās paļauties.
Lai uzklausītu māsas Kerolas M. Stīvensas un psiholoģes Lizas Heilas praktiskos padomus, noskatieties vai noklausieties visu šo Gospel Solutions for Families sēriju, kas pieejama Mormon Channel.