Elders Ulisess Soaress un viņa sieva Rozanna šonedēļ atgriezās Portugālē, pirmo reizi, kopš viņi pirms divām desmitgadēm vadīja Portugāles Porto misiju. Viņu četru dienu vizītē viņiem bija iespēja gremdēties atmiņās, kalpot šīs valsts 45 000 pēdējo dienu svētajiem un stiprināt savstarpēju saikni ar savu senču zemi.
„Es vienmēr sapņoju par dienu, kad varētu šeit atgriezties un sajusties tāpat, kā tad, kad biju misijas prezidents,” sacīja elders Soaress, kura dzimtene ir Brazīlija. „Bet šodien es jūtu ko vairāk. Redzot to vienotību, kas ir izveidojusies šeit, Baznīcā, Baznīcas locekļu un Baznīcas vadītāju vidū, mani pārņem vārdiem neaprakstāmas sajūtas.”
„Es jūtos kā mājās,” piebilda māsa Soaresa. „Ir brīnišķīgi šeit atgriezties, jo manās vēnās rit portugāļu asinis.”
Elders un māsa Soaresi uzsāka savu misiju 2000. gada vasarā. Viņu trim bērniem tad bija 13, 9 un 5 gadi. Viņi stāsta, ka ģimene piedzīvoja brīnumus. Viņu bērni atrada draugus, mīlestību un ģimeni.
„Tas bija brīnišķīgs laiks, jo mūsu bērni ļoti labi sapratās,” teica māsa Soaresa. „Viņiem patika šeit atrasties, un viņi mīlēja šejienes cilvēkus, bērnus, skolu un Baznīcas bērnus. Tas bija lieliski.”
Un elders Soaress vairāk uzzināja par savu portugāļu izcelsmi.
Kādu dienu, pēc tam, kad elders Soaress apgabala konferencē Koimbrā (pilsētā, kurā piedzima viens no viņa vectēviem) bija sniedzis uzrunu par savu izcelsmi, kāds ģenealoģijas entuziasts viņam palūdza nosaukt viņa vectēva vārdu. Pēc dažiem mēnešiem šis vīrietis topošajam apustulim nodeva simtiem viņa priekšteču vārdu, kuri bija dzīvojuši no 1600. līdz 1800. gadam. Vārdi tika iegūti no dokumentiem, kas nebija pieejami Brazīlijā.
Elders Soaress pastāstīja, ka pēc šīs negaidītās dāvanas portugāļu svētie paņēma šos vārdus līdzi uz Tā Kunga namu Madridē, Spānijā. Tur šo simtu cilvēku vārdā Dieva darbam nodevušies Baznīcas locekļi veica svētās ceremonijas, pateicoties kurām, kā tiek uzskatīts Jēzus Kristus Baznīcā, ģimenes tiks savienotas uz mūžību.
„Tas,” apustulis sacīja, „apliecina portugāļu lielo sirsnību.”
„Viņi ir atvērti tam, lai palīdzētu un atbalstītu cits citu,” viņš teica. „Šis vīrietis pienāca pie manis bez jebkāda lūguma un vienkārši centās man izrādīt savu mīlestību, strādājot pie ģimenes vēstures izpētes. … Tas bija viens no lielākajiem brīnumiem, ko mēs piedzīvojām šajā valstī.”
Elders Soaress sacīja, ka viņa vecvecāki, emigrējot uz Brazīliju, paņēma sev līdzi savas portugāļu tradīcijas. Viena no tām bija bieža sapulcēšanās ģimenes lokā dažādos pasākumos.
„Bija jauki redzēt, ka mani vecvecāki saglabāja savu kultūru – viņi apskāvās un cits citu atbalstīja, arī atrazdamies ārpus savas valsts,” sacīja elders Soaress. „Viņi izveidoja savu mazo valsti Brazīlijā. Un es uzaugu šādos apstākļos. Šādi mani uzaudzināja mani vecāki, kuri man ļāva sajust daļu no manu vecvecāku kultūras.”
Eldera Soaresa vecāki pievienojās Jēzus Kristus Baznīcai 1965. gadā, kad viņam bija 6 gadi. Ja viņa vecvecāki nebūtu pārcēlušies uz Brazīliju, elders Soaress, iespējams, nebūtu saskāries ar Baznīcu vismaz līdz 1975. gadam, kad tā tika nodibināta Portugālē.
Elders Soaress izsaka atzinību saviem vecvecākiem no mātes puses – citas konfesijas kristiešiem – par to, ka viņi vairoja savas meitas – eldera Soaresa mātes – ticību, kas viņu sagatavoja kļūt par pēdējo dienu svēto.
„Un tagad es esmu šeit, atpakaļ šajā skaistajā valstī, kur piedzima mans vectēvs, un dalos savā liecībā par Jēzus Kristus evaņģēliju ar šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem,” viņš teica.
Šajā nozīmīgajā kalpošanas vizītē Soaresi kopā ar citiem Baznīcas vadītājiem aizkustināja daudzu pēdējo dienu svēto un ticības draugu sirdis īpašās sanāksmēs, kas bija veltītas jaunajiem neprecētajiem pieaugušajiem un misionāriem.
„Mēs šeit atjaunojām saikni ar savām dzimtas saknēm; mūsu vecvecāki no abām pusēm, no manas un manas sievas puses, bija portugāļi,” elders Soaress stāstīja jauniešiem. Vispasaules kultūras vienotības garā elders Soaress smaidot sacīja: „Tagad jūs varat teikt, ka viens no Jēzus Kristus apustuļiem ir portugālis, jo es pirms trīs gadiem saņēmu savu Portugāles pilsonību. Tātad tagad es esmu īsts portugālis.”
Noslēguma sapulcē, kas tika pārraidīta draudzēm visā valstī un Kaboverdes salu valstij, elders Soaress mācīja: „Kā tas ir iespējams, ka, ņemot vērā visas mūsu rūpes, izaicinājumus un pretinieka uzbrukumus, mēs visu varam izturēt, pārvarēt savus izaicinājumus un būt laimīgi? Brāļi un māsas, Glābējs mūs aicina pievērst mūsu sirdis Viņam. Tas ir veids, kā atrast laimi šajā dzīvē.”
Elders un māsa Soaresi pastāstīja, ka viņus aizkustināja viņiem izrādītā siltā uzņemšana mājās, un ka viņus iepriecināja spēks un ticība, ko viņi pieredzēja savu portugāļu brāļu un māsu vidū.
„Mēs vienmēr lūdzam, lai evaņģēlijs izplatītos visa pasaulē,” sacīja māsa Soaresa. „Es vienmēr lūdzu, lai tas patiešām sasniegtu visas Portugāles malas, lai visiem cilvēkiem būtu tā pati privilēģija, kas ir mums – dzirdēt un sajust evaņģēlija skaistumu. Mums Portugālē ir templis, un tā ir viena no lielākajām svētībām, kas mums var būt.”