Humānā palīdzība = kalpošana = mīlestība

    Šerona Jūbenka

    bilde

    Stresa situācijas arī var radīt iespējas.  Tā kā pasaule reaģē uz koronavīrusu un daudzas dzīves un ikdienas darbības ir padarītas sarežģītas, šis ir laiks, kad izrādīt savu cēlsirdību un labsirdību pret citiem. Es vaļsirdīgi atzīstu, ka mans profesionālais darbs Pēdējo dienu svēto labdarības organizācijas prezidentes amatā, iespējams, ir vislabākais darbs pasaulē. Pēdējo dienu svēto pārstāvēšana viņu kolektīvajos humānās palīdzības centienos man ir liela privilēģija un prieks. Daudzi cilvēki sazinās ar mani, jautājot par karjeras iespējām humānās palīdzības jomā. Gandrīz bez nevienas nožēlas šīs personas ar aizrautību palīdz nabadzīgajiem un ir iesaistījušās humānās palīdzības pakalpojumu sniegšanā jau agrā jaunībā. Viņas ir gatavas veltīt savu karjeru cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, un palīdzēt viņiem atrast veidus, kā uzlabot savas dzīves un materiālos apstākļus. Es mīlu viņu dvēseles. Tāpat kā Ēnoham — viņu sirdis ir tik plašas kā mūžība. Humānā palīdzībā ir kas tāds, kas aizrauj iztēli. Tas aizrauj manējo.

    Vairāk nekā 20 gadus es esmu bijusi lieciniece dāsniem mīlestības dāvinājumiem un kalpošanai Debesu Tēva bērniem, kuri nonākuši grūtās situācijās. Runājot ar cilvēkiem, kuri vēlas iesaistīties humānās palīdzības sniegšanā, es dažreiz viņiem vaicāju: „Pastāstiet par personu, kurai kalpojat.” Parasti uz šo jautājumu reaģē ar pārsteigumu. Bet, ja esat aizrāvies ar kāda cita dzīves maiņu — patiesi mainīt kaut ko pasaulē —, kalpošana ir humānās palīdzības pamatā. Koledžās ir kursi, kuros māca attīstības principus un nelaimes situāciju plānošanu, bet manā pieredzē teorija nebūt nav tik svarīga, kā spēja uztver personas, kas sēž man priekšā, izteiktās un neizteiktās vajadzības.

    Jēzus pats ir izteicis vislabāko humānās misijas apgalvojumu, kāds jebkad ir pierakstīts: „Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis” (Jāņa 15:12). Tik vienkārši uztverams — tik daudz iespēju, to realizējot. Ja vēlaties būt labs humānists, esiet labs kalpotājs; tie ir tie paši darba pienākumi.

    Atvērtas ledusskapja durvis

    Mācības un Derību 88. nodaļa iedrošina mūs mācīties studējot un arī ar ticību. Dažas vajadzības var noteikt, sarunājoties vai cieši novērojot. Dažas vajadzības atklāj tikai Gars. Mana draudzene Džūlija nesen kalpoja par bīskapijas Palīdzības biedrības prezidenti. Viņas istabas biedrene apraksta ieiešanu virtuvē, kur viņa redz atvērtas ledusskapja durvis, bet Džūlijas nav tuvumā. Istabas biedrene precīzi paredzēja, ka Džūlija ir saņēmusi neatliekamu pamudinājumu — apmeklēt kādu bīskapijas locekli. Bez vilcināšanās — pat neaizverot ledusskapja durvis — Džūlija nekavējoties devās uz māsas māju un piedāvāja mierinājumu grūtā zaudējuma mirklī. Bet, kā viņa zināja? Džūlija teica, ka tā bija doma, kas ienāca viņas prātā, un viņa ir iemācījusies tam pievērst uzmanību. Viņa teica, ka ne vienmēr ir bijusi tik jūtīga pret garīgiem iespaidiem, bet šīs prasmes viņa ir pilnveidojusi laika gaitā.

    Prezidente Džūlija B. Beka paskaidroja: „Spējas saņemt personīgu atklāsmi un reaģēt uz to ir vissvarīgākās prasmes, kuras var iegūt šajā dzīvē.” Es sadarbojos ar prezidenti Beku, kad viņa 2010. gadā bija Palīdzības biedrības vispārējā prezidente. Viņa man teica, ka kāds cits esot ierosinājis, ka atklāsme varētu būt svarīga dāvana, nevis prasmes, bet viņa bija kategoriska. Prasmes var iegūt un uzlabot, pat ja neesam īpaši apdāvināti. Šī frāze iedvesmoja mani. Laika gaitā esmu sākusi labāk atpazīt garīgās idejas, kas rodas manā prātā vai sirdī.

    Bet, kā zināt, vai tā esmu es vai Gars?

    Es agrāk visu laiku uzdevu sev šo jautājumu. Moronija 7:13 sniedz noderīgu padomu: „Bet lūk, tas, kas ir no Dieva, aicina un vilina darīt labu nepārtraukti; tādējādi katra lieta, kas aicina un vilina darīt labu un mīlēt Dievu, un kalpot Viņam, ir Dieva iedvesmota.” Ja tā ir laba doma, kas mani aicina darīt kaut ko jauku vai pauž manu mīlestību pret Dievu, tā ir iedvesmojoša doma neatkarīgi no tās izcelsmes.

    Esiet pēc iespējas cēlsirdīgāki!

    Tomēr palīdzēšana ir kas vairāk, nekā tikai būt jaukam. Tas ir kas vairāk par pacienāšanu ar cepumiem vai īsziņas nosūtīšanu, lai gan dažreiz tas pat ir nepieciešami. Būtībā kalpošana ir labsirdība, spēja vislabākajā veidā saredzēt, kāds ir cilvēks, un vēlme palīdzēt cilvēkiem it visā, kas ir nepieciešams, lai justos labāk. Es ticu, ka šī labsirdība ir precīzi tas, kā mūsu Debesu Tēvs un Jēzus Kristus skatās uz mūsu mirstīgo cilvēku vājumu. Viņi vēlas palīdzēt mums kļūt labākiem, un kalpošana paver iespējas abos virzienos. Tas palīdz gan cilvēkam, kas sniedz palīdzību, gan cilvēkam, kas saņem palīdzību.

    Nesen lasīju avīzes rakstu par cietuma slimnīcu nedziedināmi slimajiem, kur ieslodzītie no dažādām labošanas iestādēm tiek sūtīti, kad viņi ir jau nolemti nāvei. Citi cietumnieki rūpējas par viņiem viņu dzīves pēdējos mēnešos un nedēļās. Tas ir grūts darbs. Viņi cenšas darīt visu, ko var, lai atvieglotu pacientu ikdienu, viņiem aizejot no dzīves. Bieži vien pacienti ir skarbi un kliedz uz aprūpētājiem, bet šis darbs ir mainījis aprūpētāju-cietumnieku dzīvi. Daudzi no viņiem izjūt empātiju un iejūtas citu cilvēku ādā pirmo reizi savā dzīvē. Viņu maigums un līdzjūtība, šķiet, vairojas. Kalpošana bagātina mūsu raksturu, tāpat kā tā nāk par labu citiem.

    Cilvēkiem var būt nepieciešamas fiziskas, garīgas vai emocionālas vajadzības vai šo vajadzību kombinācija. Es ceru, ka, cenšoties apmierināt šī vajadzības, mēs spējam:

    • vadīt ar līdzjūtību;
    • atturēties no tiesāšanas;
    • saglabāt konfidencialitāti;
    • paust mīlestību citiem, pat ja viņu dzīve atšķiras no mūsējās.

    Būsim tik cēlsirdīgi viens pret otru, cik vien iespējams.

    Es lūdzos, lai Viņš sūtītu mūs

    Pasaulē, kas pilna ar sāpēm un grūtībām, ir viegli sevi pieķert pie domas, ka viens cilvēks patiesībā nevar radīt izmaiņas vai citi cilvēki zina vairāk un var palīdzēt labāk, nekā es. Tā vienkārši nav taisnība. Lietas, kas rada vairumu pārmaiņu cilvēku dzīvēs, bieži vien ir pieticīgi centieni.

    Piemēram, draudzene man stāstīja, ka viņa zaudējusi drosmi universitātē. Mājasdarbi vienmēr bija grūti, apgūstamie priekšmeti nebūt nebija interesējoši, un spiediens iegūt labas atzīmes radīja patiesu stresu. Kad viņa bija tuvu salūšanas brīdim, viens profesors laipni uzrakstīja komentāru viņas sarakstītas esejas beigās. Viņš vienkārši norādīja: „Šis ir labs darbs. Vai esi domājusi par jurisprudences studijām?” Šie 10 īsie vārdi izmainīja visu viņas universitātes pieredzi. Viņa sajutās pamanīta un vajadzīga. Mēs nekad nevaram paredzēt, kā mūsu iedvesmojošie vārdi var izmainīt dzīvi.

    Kad apmeklētāji ierodas Soltleiksitijas palīdzības centrā, viņi noskatās īsu filmu, kurā atspoguļoti dažādi Baznīcas humānās palīdzības centieni visā pasaulē. To ierunājis elders Džefrijs R. Holands, un noteiktu filmas daļu es gaidu katru reizi, kad to skatos. Tā vienmēr saviļņo mani. Viņš saka: „Tas Kungs atbild uz mūsu lūgšanām, vairumā gadījumu, man liekas, sūtot citus cilvēkus. Es lūdzos, lai Viņš sūtītu mūs. Es lūdzos, lai mēs būtu atbilde uz citu cilvēku lūgšanām.”

    Tā kā mēs saskaramies ar vīrusiem, katastrofām un personīgām sirdssāpēm, kalpošana ir veids, kā Tas Kungs sūta mūs vienu pie otra. Tas ir veids, kā mēs varam kļūt par atbildi uz citu cilvēku lūgšanām. Tas sniedz atklāsmi. Tas iedvesmos citus. Tas bagātinās mūsu cēlsirdību un labsirdību. Tā ir daļa no Israēla sapulcināšanas. Es aicinu jūs pievienoties man lielākajā humānās palīdzības darbā uz planētas.