Kā redzams, šī pandēmija ir satraukusi visus cilvēkus globālā līmenī. Tā mūs skar tāpat kā ikvienu citu cilvēku pasaulē. Neviens nevēlas sasteigt notikumus. Neviens nevēlas apdraudēt citus. Taču cilvēki man jautā: „Kad tad mums atkal būs semināra nodarbības?” vai „Kad mēs atsāksim institūta nodarbības?” Un no visām iespējamām atbildēm es varu sniegt vienu un to pašu, un tā ir: „Tas ir atkarīgs no … .” Tas ir atkarīgs no vietējiem apstākļiem, un šajā gadījumā — no vietējām skolām.
Es patiesi ļoti lepojos ar jauniešiem, jo viņi ir spējuši pielāgoties. Viņi izprot situāciju un attiecīgi rīkojas. Viņi dara to labāko. Viņi ir radoši, un es tiešām uzskatu, ka jaunieši izrāda apbrīnojamas pielāgošanās spējas, ko viņi jau no paša sākuma pielietoja savās studijās — gan sākot ar pirmajām semināra nodarbībām, gan viscaur studijās augstskolā.
Ideālā variantā ir tā, ka viņi katru dienu gūst pieredzi no Svētajiem Rakstiem, garīgo izglītību. Un es uzskatu, ka, ņemot vērā mūsdienu pasauli, tā viņiem ir nepieciešama. Intelektuālā puse ir lieliska puse. Ir skaidrs, ka tā ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa. Taču tā ir tikai daļa no mūsu dzīves.
Pastāv arī ļoti, ļoti liela mūsu personības, mūsu vajadzību, mūsu pieredzes daļa, kas savā būtībā ir garīga. Saprāts un atklāsme, fiziskā un garīgā daļa, laicīgā un mūžīgā — tās vienmēr iet roku rokā. Mēs runājam par līdzsvarā esošu, veselīgu vīrieti un sievieti, un es esmu pateicīgs par to, ka Baznīcas izglītības sistēma ir veidota ap šo principu.
Manas lielākās raizes ir satikt cilvēku, it sevišķi jaunieti, kurš ir pārlieku izbijies vai pārliecināts par to, ka nav jēgas turpināt izglītoties vai precēties, vai attīstīties profesionālajā jomā, jo nekas no tā tāpat neizdosies.
Dzīve vienmēr ir bijusi nedaudz juceklīga, bet to vienmēr var pārvarēt. Un ik pa laikam mēs saskarsimies ar pandēmiju. Mēs tiksim ar to galā; viss būs labi. Pateicoties tai, mēs kļūsim labāki un gūsim no tās mācības.
