Es sēdēju pie galdiņa Taimskvēra vidū, un cilvēki, tostarp daži mani labākie draugi, pārvietojās kur nu kurais. Tomēr tajā mirklī es nevarēju justies vēl vientuļāks. Lai gan šādas emocijas man nav svešas, mani pārņēma paradokss par manām sajūtām. Lai gan es patiesi vēlējos priecāties par iespēju atrasties Ņujorkā, viss, ko gribēju darīt tajā dienā, bija raudāt spilvenā, aizmigt un nepamosties.
Es jutos „vainīgs” par Svētā Gara nesajušanu veidā, kā, pēc manām domām, man vajadzētu to sajust, pat ja ievēroju baušļus pēc labākās gribas.
Turpmākajās nedēļās izolācijas un panīkuma sajūtas pastiprinājās. „Kā gan tas var atkārtoties?” es brīnījos. Es pielīdzināju šo mentālo slogu biezai miglai, kurā esmu bieži maldījies, kad dzīvoju un augu Sanfrancisko līča rajonā. Atceros biezos, aukstos mākoņus, laužamies cauri Zelta vārtu tiltam, apņemot Sanfrancisko līci un pēc tam klusi nosmidzinot pāri Sanfrancisko līča rajona austrumu daļas kalniem. Beigās visa ieleja tika pilnībā ietīta miglā, dažreiz tik blīvi, ka es nevarēju saskatīt tālāk par 6 metriem. Dienas laikā vienīgā uztveramā gaisma ielauzās no saules, veidojot drūmas, pelēkas debesis. Naktī visu ieskāva tumsa.
Es jutos kā miglā tīts, pat pēc atgriešanās pie ikdienas lietām, un es sapratu, ka tas tikai pasliktinās. Visvienkāršākās lietas kļuva vienaldzīgas, piemēram, saldējuma ēšana kopā ar kolēģi, došanās uz templi saulainā sestdienas dienā vai mūzikas klausīšanās ar draugu. Visvienkāršākās lietas ātri kļūst par visbiedējošākajām un absolūti spēkus izsmeļošām. Veļas locīšana, maltītes gatavošana un pat došanās uz baznīcu kļuva par neizturamu enerģijas un spēka izsmelšanas avotu.
Sirdsapziņa mani grauza par to, ka nespēju vai nevēlējos neko darīt, ko kādreiz darīju ar patiesu smaidu sejā un par ko tagad vairs nejutu to pašu prieku. Nedēļām ilgi lūdzos, kalpoju templī, lasīju Svētos Rakstus un darīju visu, kas man bija jādara, bet, lūdzot atvieglojumu, viss, ko sadzirdēju, bija circeņu sisināšana. Vai sava istabas biedra krākšanu. Tas viss šķita tik ačgārni — tieši brīžos, kad mans Glābējs bija tik ļoti vajadzīgs, Viņa vienkārši nebija. Es kļuvu vienaldzīgs pret savu garīgo pasauli. Es jutos „vainīgs” par Svētā Gara nesajušanu veidā, kā, pēc manām domām, man vajadzētu to sajust, pat ja ievēroju baušļus pēc labākās gribas. Un tas tikai pastiprināja manas depresijas sajūtas un radīja svārstīgumu starp bezcerību un izmisumu.
Es sapratu, ka mana garīgā slimība — depresija — var nopietni ietekmēt manas spējas sajust un atpazīt Svēto Garu. Neticami mulsinoši ir apjaust, ka pirmā un galvenā lieta, ko darīt, ir lūgties un izrādīt ticību Jēzum Kristum.
Mēnesi vēlāk es sapratu, ka Viņš ir bijis kopā ar mani vissliktākajos depresijas un izmisuma mirkļos.
Viņš ir bijis kopā ar mani visdrūmākajos brīžos, spēcinot manu garu dienu pēc dienas vai dažkārt stundu pa stundai. Kāpēc gan Viņš ir bijis kopā ar mani? Jo, pagrimstot aiz depresijas plīvuriem, Viņš precīzi zināja, kā ir iejusties manā ādā un cīnīties ar nekā nejušanu.
Neskatoties uz šo mierinājumu, man bija grūti pieņemt palīdzību. Viens no iemesliem bija šīs gaidas — es sev liku iztaisnot plecus un tikt vaļā no tā visa, kā jebkuram spēcīgam un dzīvespriecīgam vīrietim tas būtu jādara. Pēc trīs gadu nesekmīgām lūgšanām, lai es vienkārši spētu „tikt no tā vaļā”, es sajutu, ka manī atbalsojas Jesajas vārdi: „Tas Kungs ir atstājis mani un mans Kungs ir aizmirsis mani!” (1. Nefija 21:14). Šajā laikā es atcerējos savu iepriekšējo garīgo pieredzi ar savu Glābēju, un šīs atmiņas motivēja saņemt palīdzību, kas man bija nepieciešama.
Galu galā es sāku lietot zāles un atradu draugus, kuri klausījās manī ar mīlestību par to, kā es jutos, cīnoties sava ceļa meklējumos. Šī ir slimība, kas parazitē izolācijā, tāpēc, jo vairāk cilvēku izrādīs mīlestību un līdzjūtību pret citiem, kurus nomoka iekšējas pretrunas, jo mēs vairāk spēsim priecāties un kļūsim stiprāki, lai to pārvarētu. Es esmu sapratis, ka Dievs vienmēr ir bijis kopā ar mani, pat tad un, iespējams, it īpaši tad, kad es jutos pilnīgi pazudis un aizmirsts. Es arī saprotu to, ka, par spīti stereotipiem mūsu kultūrā un sabiedrībā, ir normāli būt vīrietim, kas cīnās ar šo garīgo slimību. Ir normāli justies pilnīgi salauztam un par savu vienīgo glābēju uzskatīt Kristu.
Lai gan ir grūti sajust Svēto Garu, kā tas bija agrāk, es saredzu savas zīmes Viņa ceļā, kas man atgādina par Glābēja klātbūtni un Viņa mīlestību manā dzīvē. Jesaja turpina: „Jo vai var sieviete aizmirst savu zīdaini, ka viņa neapžēlotos par sava klēpja dēlu? Jā, viņa var aizmirst, tomēr Es neaizmirsīšu tevi, ak, Israēla nams. Redzi, Es esmu iezīmējis tevi uz Savu roku delnām; tavi mūri vienmēr ir Manā priekšā.” (1. Nefija 21:15–16).
Kad jutos pazudis un pamests un nevarēju sajust Viņa garu un mīlestību, es zināju, ka vismaz varu atcerēties Viņa Garu un Viņa mīlestību. Es radu mieru un spēku, zinot, ka Viņš nevar aizmirst mani un neaizmirsīs mani. Viņš izdzīvoja tās pašas salauztā cilvēka izjūtas, tāpēc spēj palīdzēt man. Turpinot juceklīgi sadzīvot ar savu slimību, es jūtos komfortabli un mierīgi, zinot, ka, lai gan migla var nepazust pavisam, Viņš vienmēr ir ar mani, sasniedzot mani caur miglu, pacilājot mani un sniedzot norādes mājupceļā pie Viņa.