Kāpēc es vēl esmu šeit?

    Dženija Herisa

    bilde

    „Kungs, pie kā mēs iesim? . . . Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais” (Jāņa 6:68–69).

    Nesen lasīju mileniāļa sarakstīto rakstu par reliģiju. Tā kā daudzi jaunie pieaugušie pamet baznīcu un reliģiju, viņš jautāja sev: „Kāpēc es vēl esmu šeit?” Tas man lika aizdomāties, un kopš tā brīža es jautāju sev: „Kāpēc es vēl esmu šeit?”

    Šeit, ticīga. Šeit, kristiete. Šeit, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle.

    Tā nav populāra izvēle, un tas nav ērti, bet šeit nu es esmu. Kāpēc?

    Kāpēc es vēl esmu šeit, kad mammas, kuras satieku parkā, noraida manus uzaicinājumus doties uz baznīcu un izsaka tādus apgalvojumus kā: „Mēs neesam ticīgie”? Situācijas ir nedaudz neveiklas. Vai tas ir tik briesmīgi, ka vēlos dalīties savā ticībā?

    Kāpēc vēl esmu šeit, ja mans ilglaicīgais vēstuļu draugs jautā man par manas reliģijas nostāju homoseksualitātes jautājumos? Es uztraucos, ka mūsu atšķirīgie viedokļi būs par iemeslu draudzības izbeigšanai.

    Kāpēc es vēl esmu šeit, ja apbrīnotās personas, kuras vēlos atdarināt, ir aizgājušas? Tās izskatās laimīgas. Pārmodernas. Bez raizēm par striktiem atturības standartiem, uztura kodeksiem vai seksuālām robežām.

    Kāpēc es vēl esmu šeit, kamēr vietējā kristiešu grāmatnīca piedāvā literatūru, kas uzbrūk manai ticībai? Vai pasaulē, kas piedāvā niecīgu atbalstu manai reliģiskajai pārliecībai, nebūtu vieglāk dzīvot pēc savas sirdsapziņas?

    Esmu bijusi pārdomās mēnešiem ilgi, un lēnām Svētais Gars sniedz atbildes uz maniem jautājumiem. Kāpēc es esmu šeit?

    Es esmu šeit, jo:

    šī ir Jēzus Kristus Baznīca, un es vēlos būt tur, kur ir Viņš: Viņa Vārds, Viņa vēstījums, Viņa žēlastība.

    Jesaja rakstīja — „kalni [atkāpsies] un pakalni [sakustēsies]”, bet Viņa žēlastība no mums neatkāpsies (skat. Jesajas 54:10). Man ir nepieciešama šī žēlastība! Jo, kamēr es esmu grēcīga, tiecos noniecināt un tiesāt, Viņš liek man izrādīt žēlastību sev un citiem.

    Es esmu šeit, jo:

    grēku nožēlošana nav viegla un ērta, bet šis ir aicinājums, kas man ir nepieciešams visvairāk. Es neatrodu šādu aicinājumu praktisko padomu grāmatās vai sociālos tīklos nepavisam ne tik bieži, cik to saņemu no Dieva. Es vienmēr varu paļauties, ka Svētais Gars un Baznīcas vadītāji aicinās mani kļūt par vislieliskāko cilvēku.

    Es esmu šeit, jo:

    Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai ir nealgota garīdzniecība un padomes vadīta draudze, kas nozīmē, ka esmu nepieciešama — kā mēs visi! Neatkarīgi, vai tā ir Svētdienas skola vai tiek pieņemts jauns kalpošanas uzdevums, esmu pateicīga par iespēju mācīties mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu (skat. Mateja 22:36–40).

    Es esmu šeit, jo:

    esmu novērojusi, kā Svētie Raksti remdē manas sociālās bažas, laulības bēdas un mātes bailes. Nevaru teikt, ka Mormona Grāmata vai Bībele ir vieglākais saturs, ko esmu lasījusi, bet tās ir vienīgās grāmatas, kuras nepārtraukšu lasīt. Daudzas no izlasītajām grāmatām ir vispārīgas un pasaulīgas, bet Svētie Raksti ir mūžīgi un dievišķi. Man tas viss ir nepieciešams vēl vairāk manā dzīvē.

    Es esmu šeit, jo:

    Džozefa Smita pieredze dod man atļauju uzdot lielus jautājumus. Lai atbildētu uz manām šaubām caur lūgšanu. Lai ticētu lielai vīzijai un dievišķai uzņēmībai.

    Es esmu šeit, jo:

    priesterība, pareizi godāta, padara vīriešus un sievietes labsirdīgus, vīrus un sievas — laipnus un mātes un tēvus — jaukus. Kā sieviete, sieva un māte — es nevaru būt vēl pateicīgāka. Es nesvētu Svēto Vakarēdienu un nevadu draudzi, bet es pilnveidoju priesterības spēku, kas ir par pamatu eņģeļu kalpošanai (skat. Mācības un Derību 107:20). Es ticu, ka tieši priesterības spēks iedvesmo mani mēģināt uzdot iedvesmojošus jautājumus, sērot kopā ar tiem, kas sēro, un aizstāvēt citu labklājību. Pēc pravieša novēlējuma es cenšos „brīvi piesaistīt Glābēja spēku, lai palīdzētu [savai] ģimenei un citiem, kurus [es] mīlu” (Rasels M. Nelsons „Garīgie dārgumi”, Ensign vai Liahona, 2019. g. nov., 77. lpp.).

    Es esmu šeit, jo:

    mums ir pravietis un divpadsmit apustuļi. Un, pretēji vairumam slavenību un plašsaziņas līdzekļu influenceru, to vienīgais mērķis ir ietekmēt mani vairāk līdzināties manam Glābējam (skat. Ap. d. 10:43). Viņu vārdi ietekmē manus ikdienas darbus.

    Es esmu šeit, jo:

    mana ģimene ir šeit. Mani bērni, mani vecāki, mani brāļi un māsas, mani vecvecāki un mani vecvecvecvecāki. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir mans mantojums. Šeit jūtos kā mājās.

    (Ne visi var balstīties uz savu vecāku ticību. Lieli aplausi visiem jums, ticības svētceļniekiem pirmajā paaudzē!)

    Es esmu šeit, jo:

    mana ticība Jēzum Kristum un Viņa praviešiem ir veicinājusi manas dzīves labklājību: manu izglītību, manus bērnus, manu laulību, manu mīlestību pret tuvāko. Ja esmu apmierināta ar savu dzīvi, tas ir tāpēc, ka ticu Glābējam, Viņa evaņģēlijam un Viņa Baznīcai.

    Tad, kāpēc es esmu šeit?

    Atbildi kā dzejoli no sākuma sniedz Pēteris. Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā mēs lasām, ka citi mācekļi atkāpās no ticības, tāpēc Jēzus uzdeva jautājumu Pēterim: „Vai arī jūs gribat aiziet?”

    Pēteris atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? . . . Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais” (Jāņa 6:67–69).

    Vienkārši sakot, es ticu, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Es ticu, ka šī ir Viņa Baznīca. Un esmu priecīga tai piederēt.

    Tāpēc, neatkarīgi no tā, ko mani mileniāļu vienaudži nolemj darīt savās reliģijās, jūs noteikti sastapsiet mani Baznīcā. Šonedēļ un nākamnedēļ. Un katru nedēļu arī turpmāk.

    Es palikšu šeit. Šeit, kopā ar reliģiju. Šeit, kopā ar Kristu. Šeit, kopā ar Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu.