Kopš vien sevi atceros, man ir paticis sev izvirzīt mērķus. Jūs esat dzirdējuši par cilvēkiem, kuri stāsta, ka viņi ir devušies aptuveni 1,5 km līdz skolai pa sniegu, ejot pret kalnu abos virzienos? Vidusskolā es uzstādīju mērķi iegūt stipendiju, lai iekļūtu vieglatlētikas komandā. Atceros, kā cēlos pirms nodarbībām skolā, lai skrietu 1,5 km līdz skolai – saulē, lietū un sniegā… lai skrietu kalnup un no kalna, un atkal kalnup, un tad pa stadionu, cerot, ka papildu treniņi man palīdzēs sasniegt mērķi.
Taču daudzas reizes, neatkarīgi no tā, cik ļoti es centos, ceļā uz mērķu sasniegšanu man bija šķēršļi. Es nekad nebiju gaidījusi, ka man uztrieksies 725 kg smags bobslejs laikaposmā, kad man bija pirmā vieta pasaulē skeletonā, vai arī to, ka piedzīvošu vilšanos, iegūstot ceturto vietu savā olimpiskajā debijā. Es NEKAD NEBIJU gaidījusi, ka 18. grūtniecības nedēļā pazaudēšu mūsu mazo meitenīti, un pēc tam 16. nedēļā puisīti un vēl citu meitenīti 17. grūtniecības nedēļā, ārstiem nespējot izskaidrot, kāpēc tā notiek.
Pārbaudījumi var mūs apturēt mūsu ceļā. Tie var burtiski likt aizrauties mūsu elpai. Ko mēs darām tajos brīžos, kad tas notiek? Kā mēs turpinām virzīties uz priekšu? Šo pārbaudījumu laikā mēs ar vīru Džeisonu bieži esam domājuši: „Šī nodaļa mūsu dzīvē ir beigusies, tad kā mēs varam pāršķirt lappusi?”
Kad es ierados uz sacensībām 2014. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Sočos, Krievijā, es zināju, ka tā ir manas karjeras kulminācija, 15 gadu smagā darba un nemitīgās virzības pretī šim olimpiskajam sapnim fināls. Kad es šķērsoju finiša līniju, ielēcu tribīnēs, apskāvu savu ģimeni un biju aplikusi medaļu ap kaklu, tas bija neaprakstāms brīdis. Es atstāju aiz sevis mantojumu. Es biju atdevusi sevi visu, un pierādījās, ka ar to bija pietiekami. Bet vai viss ar to bija beidzies? Vai tieši tas brīdis iezīmēja visu mantojumu, kuru atstāju pēc savas dzīves? Kas mani sagaidīja tālāk?
Mēs ar vīru atklājām, ka nekad negribam pārtraukt attīstīt talantus, ar ko Dievs mūs ir svētījis, lai cik mazi vai šķietami nenozīmīgi tie varētu likties.
Mums bija jābūt gataviem nolikt savas bailes malā, un mums bija jābūt gataviem mēģināt. Mums bija jāturpina mācīties un jābūt ar cerību un ticību citai lieliskai nodaļai mūsu dzīvē. Būdami pateicīgi par gūtajām pieredzēm, mēs kopā apsēdāmies un sākām raudzīties nākotnē uz visu, ko vienmēr esam gribējuši apgūt, darīt, redzēt, iegūt vai par ko kļūt šajā dzīves ceļojumā. Kopā nolēmām izveidot paveicamo darbu sarakstu.
Pēc olimpiādes un vēl viena bērna zaudēšanas grūtniecības laikā es paliku stāvoklī ar dvīņiem. Mēs turpinājām papildināt savu sarakstu: Džeisons vēlējās iegūt maģistra grādu uzņēmējdarbībā, un es vēlējos iemācīties runāt spāņu valodā. Tā nu 33. grūtniecības nedēļā mēs pārdevām savu māju un pārcēlāmies uz Kostariku, lai apgūtu maģistra grāda programmu. Tas nekādā ziņā nebija ērti, bet tas noteikti bija tā vērts. Es zinu, ka nekad nerunāšu tik labi kā daži, bet Dievs nesagaida no mums, lai mēs kļūtu tādi kā citi, vai lai mēs salīdzinātu sevi ar citiem. Viņš sagaida, ka mēs ticēsim Viņam, un cer, ka mēs mēģināsim.
Pēc pāris gadiem mēs pārcēlāmies atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm ar paplašinātu paveicamo darbu sarakstu, kas turpina kļūt arvien lielāks. 30 dienas pēc kārtas mēs ar Džeisonu nolēmām katru dienu veltīt vidēji 10 minūtes, lai kļūtu par to, par ko mēs vēlamies kļūt, tostarp vērsties pie Dieva pēc padoma attiecībā uz to, kādiem jābūt mūsu mērķiem.
Turpmākajās 30 dienās mēs izvirzījām sev jaunus mērķus. Es iemācījos, kā žonglēt un kā spēlēt kalimbu. Nesen mēs ar Džeisonu izvirzījām mērķus no mūsu paveicamo darbu saraksta ― apgūt 20 mezglu siešanu un to pielietojumu, kā arī apgūt 20 zvaigznāju nosaukumus un to mitoloģiju. Es arī apguvu bītboksa prasmes!
Ja mēs saprotam, ka šī dzīve nav domāta tam, lai salīdzinātu sevi ar citiem, bet, lai savienotos ar citiem, mūsu bailes no pilnveidošanās un tiesāšanas izgaisīs. Mēs atstājam mantojumu, ja dalāmies savos talantos, prasmēm un tajā, ko esam apguvuši, ar citiem, kā arī palīdzot citiem kļūt par pašu labāko sevis versiju. Dzīve nav domāta, lai mēs to izturētu, tā ir domāta dzīvošanai!
Ja mēs gribam virzīties uz priekšu, mums ir JĀRAUGĀS uz priekšu.
Ja man būtu jāizsaka kāds izaicinājums, tad tas būtu šāds — lūdziet pēc vadības un padomājiet, par ko jūs vēlaties kļūt? Ko jūs vēlaties apgūt, izlasīt, darīt vai redzēt? Par ko Dievs vēlas, lai jūs kļūtu? Izveidojiet savu paveicamo darbu sarakstu. Sadaliet savus mērķus pa 30-90 dienu laika posmiem un uzņemieties atbildību par katru dienu. „Nešaubieties, nebaidieties.” Mums nav jābūt olimpiešiem, labākajiem pasaulē vai pat lieliskiem kādā noteiktā talantā, lai kļūtu tādi, kādus mūs vēlas redzēt Dievs... mums vienkārši ir jābūt gataviem atbrīvoties no savām bailēm, jābūt ar nelielu ticību un gataviem mēģināt.
Video angļu valodā apskatāms šeit: https://youtu.be/dzbbxhZsyuE