Dārgie draugi!
Cik gan tas ir liels prieks – kopīgi staigāt ar jums un To Kungu pa māceklības ceļu.
Kad Jēzus apmeklēja nefijiešus, Viņš sniedza sprediķi, kas līdzinājās Kalna sprediķim, uzsverot, ka tās lietas, kas bija senatnē un bija pakļautas likumam, bija piepildītas Viņā.[1]. Tā Kunga paziņojums, kas tika izteikts pirms vairāk nekā 2000 gadiem, ka tas, kas bijis, ir pagājis, un viss ir tapis jauns [2] , ir spēkā vēl šodien. Mums tika dots augstāks „likums”, un tika mācīts svētāks veids, pēc kura dzīvot.
Kad Jēzus bija uz Zemes, Viņš mācīja, atvieglojot nastas un palīdzot grūtībās nonākušajiem. Daži, iespējams, domā, ka mūsu ticība ierobežo mūsu izvēles brīvību un iespējas, taču mēs visi esam pieredzējuši, ka tīrā patiesība un mācība, ko ir devis Tas Kungs, mūs padara brīvus un sniedz dievišķu vadību, atvieglojumu un drošību šajā nemierīgajā pasaulē.
Jēzus mācības atšķīrās no tā, ko mācīja farizeji, it īpaši attiecībā uz to, kā godāt sabata dienu. Farizeji centās izskatīties taisnīgi, taču viņu nolūki nebija patiesi. Jēzus mācīja, ka darīt labu un palīdzēt cilvēkiem ir svarīgāk nekā sekot stingriem likuma skaidrojumiem. Viņš brīnumaini dziedināja, tādējādi mācot sabata dienas patieso būtību, kā arī to, cik svarīga ir līdzjūtība un mīlestība.
Kad Jēzus teica, ka „sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks Sabata dēļ” [3] , Viņš ar to domāja, ka sabata diena ir dārga dāvana no Dieva, kas mums dod atelpu no ikdienas izaicinājumiem un iespēju fiziski un garīgi atjaunoties. Sabata diena nav diena, kurā darīt ikdienišķus darbus; tā mums dod papildu iespēju atpūsties, rast mierinājumu un saņemt personīgas atklāsmes, klausoties un mācoties Viņa vārdu, kā arī iespēju darīt labu un uzmundrināt citus.
Liekot uzsvaru uz stingru un aklu paklausību noteikumiem, kas balstās uz tradīcijām un iedibināto kārtību, nevis mūžīgiem un patiesiem dievišķajiem principiem, mēs varam palaist garām Viņa dievišķo mērķi – palīdzēt mums pilnveidoties. Kad mēs noliekam To Kungu savas dzīves centrā, Viņa jūgs kļūst patīkams un Viņa nasta – viegla.[4] Dievs mums dod baušļus, tai skaitā sabata dienas godāšanu, lai mūs nevis apspiestu, bet gan svētītu. Tā taka, kas ved pie Debesu Tēva, ir šaura jo šaura, taču Tas Kungs nāca, lai paziņotu, ka mums nav jāstaigā pa to vieniem pašiem. Visus, kuri jūtas „grūtsirdīgi” [5], Viņš aicina stāvēt Viņam līdzās, priekpilni saistīties ar Viņu un ļaut dalīties mūsu nastā ar Viņu.
Ebreju valodā vārds „sabats” nozīmē „atpūta”. Jā, Viņš apsola, ka „jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm”.[6]
Vai mēs joprojām veidojam sarakstus ar lietām, ko mums vajadzētu un nevajadzētu darīt sabata dienā? Vai arī mēs jau esam mainījušies Kristū un ar Kristu un ar Debesu Tēva palīdzību veidojam paši savu individuālo plānu laikam pirms sabata dienas, sabata dienai un pēc tās?
Mēs varam padarīt sabata dienu par svēta prieka dienu, kalpojot citiem, it īpaši tiem, kuri nejūtas labi, vai arī tiem, kuri jūtas vientuļi vai kuriem ir kādas vajadzības. Liekot viņiem justies labāk, arī mēs paši sajutīsimies labāk. [7]
Vērsīsimies pie Debesu Tēva visu laiku, taču it īpaši sabata dienā – gan baznīcā, gan ārpus tās, gan savās mājās, gan mūsu draugu un ģimenes locekļu mājās.
Es esmu pateicīgs par iespēju staigāt ar jums un To Kungu pa māceklības ceļu. Es jūtos svētīts, ka man līdzās ir Tas Kungs un jūs – mani brāļi, māsas un draugi. Es esmu pateicīgs, ka manā un manas ģimenes dzīvē ir sabata diena. Tā palīdz mums garīgi atjaunot saikni ar Debesu Tēvu un pavadīt laiku kopā, kas stiprina mūsu savstarpējo mīlestību un saikni citam ar citu.
Es jūs aicinu apdomāt, kā jūs varētu padarīt sabata dienu par svēta prieka dienu. Mums ir vajadzīga jūsu izpalīdzīgā roka un jūsu mīlošais smaids mūsu svētdienas sanāksmēs mūsu draudzes namos. Mēs nevaram iet pa šo ceļu vieni. Turpināsim mācīties un pielietot Viņa mācības savā dzīvē, un centīsimies godāt sabata dienu kā svētu Dieva dāvanu! Dalīsimies šajā dāvanā ar citiem!
7. Rasels M. Nelsons, „Sabats – svēta prieka diena”, vispārējās konferences runa, 2015. gada aprīlis