Mūsu dzīve būs piepildīta ar Svētā Gara ietekmi, ja mēs vairāk un labāk koncentrēsimies uz mūsu Glābēju Jēzu Kristu. Tas notiks tad, kad mēs radīsim laiku studijām par Viņa dzīvi, apgūsim Viņa mācību un patiesi darīsim to, ko Viņš darīja, un savas dzīves laikā attīstīsim Kristum piemītošās īpašības.
Ir vairāki stāsti un dažādi apraksti par to, kad ļaužu pulkam tika dota maize un zivis, un cilvēki tika pabaroti. Man īpaši patīk šī stāsta apraksts Jāņa evaņģēlija grāmatā 6:5–14. Tur bija vairāk nekā 5000 cilvēku, un Glābējam tika iedotas piecas miežu maizes un divas zivis. Viņš pateicās par to, kas viņiem bija, svētīja ēdienu, un Viņa mācekļi to visiem izdalīja, un „viņi bija paēduši”(1). Aplūkojot četrus dažādu autoru stāstījumus, kas aprakstīja šo notikumu, tikai no Jāņa mēs uzzinām, ka Glābējs bija „teicis pateicības vārdus”(2) par to, kas viņiem bija, lai gan viņiem nebija daudz šādam ļaužu pulkam. Viņam bija tikai pieci miežu klaipi un divas zivis, taču tika darīts tā, lai ar to pietiktu un tas būtu pietiekami, un visi būtu paēduši. Manuprāt, tas ir lielisks piemērs tam, kas var notikt mūsu dzīvēs, ja mēs esam pateicīgi un ja mēs paužam pateicību par to, kas mums ir dāvāts. Mums var nebūt daudz, taču, ja mēs būsim pateicīgi par to, kas mums ir, mums būs pietiekami, un pietiks mūsu vajadzībām. Pateicība ir diža un būtiska Kristum piemītoša īpašība, kas mums ir jāattīsta, lai mūsu dzīvē būtu vairāk prieka un lai mēs biežāk varētu saskatīt Tā Kunga roku.
Runājot par pateicības dziedinošo spēku, prezidents Nelsons mācīja:
„Mēs visi varam paust pateicību par zemes skaistumu un debesu varenību, kas dāvā mums nojausmu par mūžības plašumu. Mēs varam paust pateicību par dzīvības dāvanu, par mūsu apbrīnojamo ķermeni un prātu, kas ļauj mums pilnveidoties un mācīties.
Mēs varam paust pateicību par mākslu, literatūru un mūziku, kas bagātina mūsu dvēseli.
Mēs varam paust pateicību par iespēju nožēlot grēkus, sākt no jauna, laboties un veidot raksturu.
Mēs varam paust pateicību par mūsu ģimenēm, draugiem un mīļajiem.
Mēs varam paust pateicību par iespēju palīdzēt, lolot un kalpot cits citam, kas dzīvi padara daudz jēgpilnāku.
Mēs varam paust pateicību par mūsu pārbaudījumiem, no kuriem mēs mācāmies to, ko citādi nebūtu iespējams mācīties.
Un vairāk par visu mēs varam paust pateicību Dievam, mūsu garu Tēvam, kas mūs visus ir darījis par brāļiem un māsām — vienu lielu globālu ģimeni”(3).
Es patiesi ticu, ka Tas Kungs mīl pateicīgus cilvēkus, un mēs tiksim vēl vairāk svētīti ar to, kas mums ir vajadzīgs, ja būsim pateicīgi, ja zināsim un atzīsim visu mūsu svētību avotu.
Es vēlos noslēgt ar Almas vārdiem, kad viņš mācīja savus ļaudis: „Un viņš pavēlēja tiem, lai viņi ievērotu sabata dienu un turētu to svētu, un arī katru dienu viņiem vajadzēja pateikties Tam Kungam, savam Dievam”(4). Mēs esam aicināti paust pateicību Tam Kungam gan individuāli, gan kopā ar ģimeni. Mūsu dzīve mainīsies, ja mēs katru dienu koncentrēsimies uz svētībām, ko saņemam no Tā Kunga, saskatot Viņa roku savā dzīvē un paužot pateicību par svētībām savās lūgšanās katras dienas beigās. Mormona Grāmata ir pilna ar daudz apliecinājumiem, ka pateicīgi cilvēki ir priecīgi cilvēki.
Es esmu pateicīgs par mūsu mīlošo Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, mūsu Glābēju un Pestītāju Jēzu Kristu, un Svētā Gara vadību, un es liecinu, ka Viņi dzīvo.