Pirms mani aicināja par reģiona Septiņdesmito, es saskāros ar vienu no grūtākajiem posmiem savā ticības ceļojumā. Finansiālo grūtību dēļ mēs nevarējām iegādāties pārtiku, tāpēc bijām spiesti pārdot visu savu īpašumu. Īpaši sāpīgi bija vērot, kā mana sieva šķīrās no savas vecmāmiņas un mātes dārgajām piemiņas lietām. Tā kā mūsu mašīnai bija beigusies degviela, es staigāju pa pilsētu, meklējot lombardu.
Ejot es atcerējos sarunu ar kādu ļoti labu draugu, kurš pats piedzīvoja dziļus pārbaudījumus. Cenšoties palīdzēt, es ieteicu viņam izkopt pateicību. Viņa atbilde pārsteidza: „Lai es varētu būt pateicīgs, man ir jādomā par kādu, kurš pārdzīvo vēl lielākas grūtības nekā es! Šādu cilvēku ir ļoti grūti atrast.” Es dziļi piekritu viņa teiktajam, jo jutos emocionāli iesprostots savas sievas ciešanu un bērnu skumju dēļ. Neraugoties uz to, ka esmu uzticējies Glābējam. Viņš man bija teicis: „Tu esi Mans” (1). Viņš mani bija izredzējis ar Saviem apsolījumiem, ka darīs mani par „[īpašu tautu Sev]” (2) un „cels [mani] pār visām tautām, ko Viņš ir radījis” (3). Es biju uzticīgi ievērojis desmitās tiesas, gavēņa, lūgšanu un Tempļa pielūgsmes praksi, bet apsolītie „debess logi” (4) palika aizvērti, un es jutos pamests.
Pastiprinātu ciešanu brīžos es sāku uzdot Dievam divus pamatjautājumus: „Kungs, ko Tu vēlies, lai es daru? Ko Tu vēlies, lai es mācītos?” Gandrīz uzreiz radās doma: „Un notika, ka viņš uzcēla altāri no akmeņiem un upurēja upuri Tam Kungam, un pateicās Tam Kungam, mūsu Dievam.” (5) Tas rosināja pārdomāt Lehija nožēlojamo stāvokli, kurš ne savas vainas dēļ bija spiests pamest savas mājas, atstājot savu īpašumu, tostarp „savu māju un savu mantojuma zemi, un savu zeltu, un savu sudrabu, un savas dārglietas, un neko nepaņēma sev līdzi”. (6) Pavadījis visu savu mūžu Jeruzalemē, atstājis aiz sevis mūža sapņus un sava darba augļus, Lehijs saskārās ar šķietami nepārvaramu izaicinājumu. Tomēr pateicība bija princips, pēc kura viņš dzīvoja un meklēja pestīšanu. „Lieli un brīnumaini ir Tavi darbi, ak Kungs, Dievs Visvarenais!” (7)
Lehijam pateicība nebija atkarīga no apstākļiem; tas bija lēmums ar konkrētu mērķi: Jēzu Kristu. Un tā es pateicīgi atklāju: „Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi; ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.” (8) Savu pārbaudījumu laikā es padarīju par paradumu ik dienas ar lūgšanu palīdzību celt pateicības altārus. Mans mērķis bija — būt pateicīgam bez salīdzināšanas, gaidām vai atkarības no ārējiem apstākļiem — dziļa pasaules skatījuma maiņa.
Katras lūgšanas sākumā es apzināti vērsu savas domas uz mana Glābēja dzīvi un misiju. Šis process bija pārveidojošs. Jo dedzīgāk es izteicu pateicību, jo vairāk Gars liecināja par žēlsirdības un žēlastības patiesajiem principiem. Šādi rīkojoties, es guvu liecību par mana Glābēja „pēdējā upura nolūku” (9) un par to, ka Viņa „sirds ir pilna līdzjūtības pret (mums)” (10).
Viņš perfekti pazina mani Savā žēlsirdībā. Kad es sāku paust pateicību, mana ticība padziļinājās un mana dvēsele priecājās. Es sapratu, ka šie ikdienas pateicības altāri bruģē ceļu uz „žēlastības troni” (11). Turpmākajās dienās mēs tikām svētīti gan materiāli, gan garīgi. Taču, ņemot vērā visu, ko esmu piedzīvojis, es negribētu mainīties vietām ne ar vienu karali. Mani pārbaudījumi lika man tuvoties manam Glābējam Jēzum Kristum un iepazīt Viņu. Viņš dzīvo!
-
Jesajas 43:1
-
5. Mozus 7:6
-
5. Mozus 26:19
-
Maleahija 3:10
-
1. Nefija 2:7
-
1. Nefija 2:4
-
1. Nefija 1:14
-
Psalmu 139:8
-
Almas 34:15
-
3. Nefija 17:6, 7
-
Ebrejiem 4:16