Tam, kas pieņem, Es došu vēl
Pirms daudziem gadiem, kalpojot par pilnlaika misionāru Francijā, mēs ar pārinieku tikām ielūgti kādas laipnas un uzticīgas kristiešu kundzes mājās. Mūsu patīkamās sarunas laikā viņa pauda savas bažas par ticības mazināšanos sabiedrībā. Viņasprāt, šādu mazināšanos sekmēja daži reliģiskie termini, piemēram, „grēku nožēlošana” un „paklausība”. „Cilvēki baidās no šiem vārdiem”, viņa uzstāja, „un tas viņus atgrūž no reliģijas”.
Kopš tā laika es bieži esmu prātojis par vārdiem, ko mēs izmantojam savās sarunās par evaņģēliju. Lai gan sabiedrība kopumā var negatīvi uztvert kādus ar evaņģēliju saistītus terminus, tomēr ir arī taisnība, ka vārdiem var piemist dziļa jēga un spēks. Svēto Rakstu studēšana atklāj, ka Tas Kungs mērķtiecīgi izvēlas Savus vārdus. Atvēlot laiku tam, lai izprastu to nozīmi, mēs dziļāk sākam izprast Viņa vēstījumu un nolūkus.
Paklausība ir saistīta ar uzticēšanos un mīlestību
Viens no šādiem vārdiem, kam piemīt dziļa nozīme un spēks, ir vārds „paklausība”. Paklausības likums tika dots Ādamam un Ievai pēc viņu krišanas. Šis likums bija pirmais solis, lai piekļūtu Glābēja pestīšanas spēkam. Pretēji tam, ko domā pasaule, paklausība nav ierobežojoša; drīzāk, tā ir saistīta ar mācīšanos uzticēties Dievam un Viņa padomam: „Svētīti ir tie, kas paklausa Maniem priekšrakstiem un liek aiz auss Manu padomu, jo viņi mācīsies gudrību; jo tam, kas pieņem, Es došu vēl.” (1) Mācoties paļauties uz To Kungu, mēs sākam veidot personīgas attiecības ar Viņu un pieredzēt Viņa svētību brīnumaino ietekmi. Uzticēšanās Viņam sekmē mīlestību, un mīlestība turpina veicināt uzticību. Paklausot Viņa balsij, mūsu mīlestība padziļinās un mūsu attiecības ar Viņu kļūst stipras un priekpilnas.
Sirds pārmaiņa
Man šķiet interesanti, ka, pirms farizejiem tika doti norādījumi par pirmajiem diviem augstākajiem baušļiem — mīlēt Dievu un savu tuvāko (2), Glābējs mācīja līdzību par ķēniņa dēla kāzām, noslēdzot ar vārdiem: „Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (3) Mūsdienu atklāsmē Tas Kungs pievieno papildu skaidrojumu šim izteikumam, mācot: „… kāpēc tie nav izredzēti? Tāpēc, ka viņu sirdis pārāk daudz ir pievērstas šīs pasaules lietām un tiecas pēc cilvēku goda. …” (4) Paklausot Tam Kungam un mācoties paļauties uz Viņu un mīlēt Viņu, mūsu sirds pakāpeniski mainās, un mūsu vēlmes pievēršas mūsu derību attiecībām ar Viņu. Mācoties paklausību, mēs mācāmies arī novērtēt un rūpēties par to labo, kam patiešām ir nozīme.
Kļūt mazāk egocentriskiem
Kad mainām to, kam mēs pievēršam savu uzmanību, mēs pakāpeniski mazinām savu dabisko tieksmi būt egocentriskiem. Paklausības likums nekad nebija domāts, lai radītu marionetes, bet gan lai pilnveidotu mācekļus, kuri izvēlas uzticēties un izvēlas mīlēt To Kungu un citus cilvēkus. Mūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs, jo Viņa sirds ir mainījusies. Dievs ir Dievs, jo Viņš pastāvīgi izvēlas labo; Viņa sirdī vairs nav nekādu ļaunu vēlmju, un Viņš pastāvīgi izvēlas mīlēt un darīt to, kas mums ir vislabākais. (5) Eldera Džefrija R. Holanda vārdiem sakot, „pirmais augstākais mūžības bauslis liek mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību — tas ir pirmais augstākais bauslis. Taču pirmā augstākā mūžības patiesība ir tāda, ka Dievs mīl mūs ar visu Savu sirdi, spēku, prātu un izturību. Šī mīlestība ir mūžības pamatakmens, un tam ir jākļūst arī par pamatakmeni mūsu ikdienas dzīvē.”(6)
Kaut mēs rastu spēku, lai paļautos uz To Kungu un mīlētu To Kungu, paklausot Viņa balsij. Tad mūsu sirds mainīsies un mēs pieredzēsim dziļu prieku, kas gūstams no personīgām attiecībām ar Viņu.
- 2. Nefija 28:30
- Mateja 22:36–40, Lūkas 10:25–37
- Mateja 22:14
- M&D 121:34–35
- 2. Nefija 26:24
- „Rīt Tas Kungs darīs jūsu vidū brīnumus”, elders Džefrijs R. Holands, vispārējā konference, 2016. gada aprīlis