Es esmu cilvēks, kas pārlieku raizējas, — es naktīs neguļu, pārdomājot sīkās, neērtās, dienas laikā pieredzētās situācijas un nemitīgi uztraucoties par lietām, kas var notikt. Varat iedomāties, ko manai nervu sistēmai ir nodarījušas pēdējās nedēļās notikušās preses konferences, kurās paziņo par ārkārtējām situācijām, tempļu slēgšanu un atceltiem dievkalpojumiem, kā arī tūkstošiem panikas vadītie pircēji.
Es esmu jutusies kā marionete ar savām raizēm un bailēm, kas kontrolē manus locekļus un nervu stīgas, atstājot mani salauztu un spēku izsīkumā katras dienas beigās. Varbūt jums tas ir pazīstami. Bet, lai gan šis ir neziņas laiks, viena lieta, par ko es esmu droša, ir tā, ka šis ir unikālu iespēju un atklāsmju laiks. Tālāk ir doti tikai daži piemēri.
Iespēja pierimt
Es esmu nemiera gars. Man nepatīk sēdēt mierā. Es jūtos neērti klusumā. Bieži vien pieķeru sevi, klausoties audiogrāmatas vai pārlūkojot sociālos tīklus, tādējādi aizpildot savu brīvo laiku. Bet es cenšos būt rūpīga savā dzīvē, un es esmu sapratusi, ka rīkojos izklaidīgi, lai aizsargātu sevi no nemiera un neērtu sajūtu apzināšanās. Lai kā man nepatiktu izjust šādas sajūtas, kad neļauju sev tās sajust un būt mierā, viss iekšā briest līdz brīdim, kad gandrīz vai neko nejūtu, tostarp Garu.
Lai arī noteikti ir brīži, kad man ir jāceļas un jāreaģē uz to, kas notiek ap mani, dažreiz miera brīži ir būtiski manai emocionālajai pasaulei un, vēl svarīgāk, manai garīgajai veselībai. Prezidents M. Rasels Balards mācīja: „Ikvienam ir nepieciešams laiks, lai meditētu un gremdētos pārdomās. . . . Bieži vien mēs esam tik aizņemti, un pasaule ir tik skaļa, ka ir grūti sadzirdēt debešķīgos vārdus: „Rimstiet un ziniet, ka es esmu Dievs.””
Iespējams, šis laiks ir reta iespēja pabūt mierā, lai ieaicinātu Garu un uzzinātu, kā Viņš sazinās ar mani, lai atpazītu Tā Kunga roku manā dzīvē, lai atskārstu, cik atvērtas man ir debesis, lai patiesi „uzklausītu Viņu”, manu Glābēju, Jēzu Kristu, kā mums visiem ir ieteicis darīt prezidents Rasels M. Nelsons.
Iespēja atjaunot saikni
Pasaules apjukums bieži vien var izjaukt manu saikni ar to, kas ir visdārgākais un vissvarīgākais. Elders Dīters F. Uhtdorfs apkopoja dažas no šīm vissvarīgākajām lietām, sakot: „Pievēršoties mūsu Debesu Tēvam un meklējot Viņa gudrību par lietām, kas ir vissvarīgākās, mēs atkal un atkal saprotam mūsu četru galveno attiecību nozīmi: ar mūsu Dievu, mūsu ģimenēm, mūsu draugiem un sevi.”
Es zinu, ka es varētu pielikt vēl lielākas pūles, pilnveidojot šīs būtiskās attiecības savā dzīvē. Un pat tad, kad mums tiek lūgts vairāk izolēties fiziski, mēs esam svētīti ar laiku, kad varam pabūt ar sevi, sarunāties ar Dievu, pavadīt laiku ar mīļajiem un kalpot un palīdzēt citiem, it īpaši pateicoties tehnoloģiju svētībai.
Tempļi var būt slēgti, taču ne ģimenes vēstures darbs. Dievkalpojumi var būt atcelti, bet ne evaņģēlija mācīšanās un dalīšanās tajā ar citiem (paldies tev, Nāciet, sekojiet Man!). Un ar šo ierobežoto piekļuvi cilvēkiem un vietām es varu labāk saprast, ka viena persona, ar kuru varu neierobežoti sazināties, ir Debesu Tēvs. Cenšoties izveidot saikni ar Viņu, es vienmēr dzirdu Viņu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Es ceru, ka es varu izmantot šo iespēju, lai par jaunu izveidotu saikni, atpazītu evaņģēlija svētības un saglabātu saikni ar cilvēkiem, kas man ir visdārgākie.
Iespēja uzspodrināt savu ticību
Pirms dažiem mēnešiem es braucu augšup kalnā ļoti miglainā naktī. Migla bija tik bieza, ka vienā brīdī es neredzēju neko, kā tikai baltu sienu sev priekšā. Biju cieši satvērusi stūri, un manu vēderu kņudināja nervi. Bet es ticēju, ka sasniegšu kalna virsotni, ja turpināšu virzīties uz priekšu. Pēkšņi migla izklīda tā, it kā nekad nebūtu bijusi.
Skatoties lejup no kalna, es visu skaidri saredzēju. Es sāku aizdomāties par šiem „miglainajiem” mirkļiem, kurus dzīve mums var piespēlēt. Es jūtu, ka šī pandēmija ir viens no šiem miglainajiem mirkļiem. Lai gan es nevaru saredzēt, kas mūs sagaida, un neskaidrība par nākotni un lipīgā panika varētu likties kā smacējoša balta migla, es varu paļauties, ka Dievs var redzēt visu, ko es nevaru. Viņš redz, kas būs priekšā, un Viņš var visus mūs vadīt. Viss, ko Viņš mums lūdz, ir turpināt dzīvot ar ticību, sekojot Viņa pravieša ieteikumiem un turoties pie tā, ko uzskatām par patiesību.
Es ticu, ka ticība ir izvēle virzīties uz priekšu katru dienu, uzticoties Tam Kungam, ka viss būs labi, pat ja esmu nobijusies. To ir grūti izdarīt, bet zinu, ka, tā rīkojoties, mana liecība var tikt bagātināta apbrīnojamos veidos.
Ja ir sajūta, ka vairāk neko nevaru izdarīt, es varu izvēlēties uzticēties Dievam. Es rodu mierinājumu Almas vārdos Helamanam: „Jo es zinu, ka tas, kas uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās, un tiks paaugstināts pēdējā dienā” (Almas 36:3).
Ja jūtaties tāpat kā es un jūsu nemiers un bailes šobrīd rausta visas jūsu dvēseles stīgas, rimstieties, mēģiniet vēlreiz izveidot saikni ar Viņu un sadzirdēt Viņu. Es ceru, ka atradīsiet spēku un mieru, ko nes Jēzus Kristus evaņģēlijs. Es zinu, ka es to atradu.
Atsauces:
- M. Rasels Balards, „Be Still, and Know That I Am God” (BIS svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem, 2014. g. 4. maijs), broadcasts.ChurchofJesusChrist.org.
- Rasels M. Nelsons, „My Message of Hope and Love for You,” Facebook video, 2020. g. 14. marts, https://www.facebook.com/russell.m.nelson/videos/199840471336927/.
- Dīters F. Uhtdorfs, „Of Things That Matter Most,” Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 19.–22. lpp., ChurchofJesusChrist.org.