Kā svarīgu mirkli manā personīgajā ceļā pie Jēzus Kristus vēlos minēt brīdi, kad prezidents Henrijs B. Airings (1) aicināja klausītājus rīkoties.
Viņš teica: „Es svētīju jūs, lai katru dienu, kad jūs savās lūgšanās prasāt parādīt, kur Dieva roka šajā dienā jūs ir vadījusi, jūs to redzētu. Es jūs svētīju, lai jūs to redzētu, tas tiks jums atklāts, lai jūs redzētu, ka Viņš jūs vada, virza un paceļ augstāk un ka Viņš jūs pazīst.”
Šis uzaicinājums: „apzināti piedomāt, kā Dieva roka mūs vada katru dienu” mudināja mani tam atsaukties.
Es pieņēmu šo uzaicinājumu un iegādājos jaunu pasteļzilu pierakstu kladi, kas vēlāk kļuva par manu personīgo žurnālu, kurā es pierakstīju katru brīdi, kurā redzēju Tā Kunga roku, vadām mani. Tajā brīdī es pat nenojautu, cik svarīga šī mazā, zilā pierakstu klade būs manā turpmākajā ceļā Jēzus Kristus meklējumos.
Pārskatot reizes, kad es savā dzīvē jutu Tā Kunga roku, es atcerējos kādu notikumu, kad man bija 11 gadu. Es iekļuvu negadījumā, un man tika pārdurta liesa. Man bija jādodas uz slimnīcu, un pirms operācijas es šķietami bezgalīgi ilgi nevarēju neko ēst un dzert. Man jo īpaši prātā ir iespiedies rīts lielā telpā, kurā es jutos vientuļš un ievainojams. Es klusām lūdzos, lai mazinātu bailes un nepatīkamo sajūtu. Pēc pavisam neilga brīža telpā ienāca māsiņa un piedāvāja man marlē ietītu ledus gabaliņu, ko pasūkāt. Šī ledus gabaliņa sniegtais atvieglojums un atspirdzinājums bija tik liels, ka man likās, ka esmu nonācis greznās dzīrēs. Taču vēl svarīgāk bija tas, ka es saskatīju un atpazinu Dieva roku.
Toreiz tajā slimnīcas gultā piepildījās Psalmos rakstītais. Tonakt es „meklēju TO KUNGU, un viņš man atbildēja un izglāba mani no visām manām izbailēm”. (2) Lai arī tas varētu šķist kā triviāls notikums, toreiz mans mēģinājums lūgt palīdzību un lūgties tika uzklausīts. Un es ne tikai saņēmu fizisku atvieglojumu. Es arī sajutu, ka VIŅŠ mani pazīst.
Nepārstāstot katru savu pieredzi, ko esmu pierakstījis savā zilajā pierakstu kladītē, varu jums pateikt, ka ir manāma nepārprotama notikumu sakritība. Kad es lūdzu, ticot, ka manas lūgšanas tiks uzklausītas, (3) un apzinos Viņu, manas attiecības ar Viņu kļūst stiprākas. Esmu paļāvies uz šo notikumu secību slimībās, pārbaudījumos, izmisuma brīžos un sāpēs un turpināšu uz to paļauties.
2022. gada „Jauniešu spēkam” tēma (4) ļoti precīzi apraksta šo notikumu sakritību. Man un manai sievai Ailsai bija tas gods piedalīties 2022. gada Mančestras Skotijas JS sesijā. Un daudzi dalībnieki liecināja par šādu pat notikumu sakritību viņu dzīvē. Kāda jauna sieviete uz JS sesiju ieradās ar daudziem sarežģītiem jautājumiem, un viņa nebūt necerēja uz tiem visiem saņemt atbildes. Pēc tam viņa ar prieka asarām acīs stāstīja, kā šajā Kristus pasākumā viņa saņēmusi atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Viņa zināja, ka Viņš viņu pazīst. Šī jaunā sieviete nesen saņēma aicinājumu kalpot Viņam misijā Frankfurtē, Vācijā.
Apustulis Pēteris mūs aicināja „[vienmēr būt gataviem sniegt atbildi ikkatram], kas vaicā par cerības pamatu [mūsos]” (5).
Es aicinu jūs visus sākt pierakstīt gadījumus, kad Tā Kunga roka ir jūs vadījusi. Pierakstiet arī sen notikušus atgadījumus, cik vien tālu pagātnē varat atcerēties. Un turpiniet katru dienu atpazīt, apzināties un saņemt dziedināšanu no Viņa, gaišās rīta zvaigznes — Viņa, kas ir visā, pāri visam, cauri visam un ap visu. (6)
Es mīlu Viņu, es apbrīnoju Viņu, es paļaujos uz Viņu, jo es spēju atcerēties daudzas reizes, kad esmu pārliecinājies, ka Viņš pazīst un mīl mani.
Jēzus Kristus vārdā, āmen!
Atsauces:
(1) Nemainīgs kurss uz augšu – Henrijs B. Airings, BYU Aidaho Universitātes svētbrīdis, 2001. gada septembrī
(2) Psalmi 34:4
(3) Mateja 21:22
(4) Salamana pamācības 3:5-6
(5) 1. Pētera 3:15
(6) Kolosiešiem 1:17