Tu dodies turp, kurā virzienā raugies  

Bike

Cik vien sevi atceros, man ir ļoti paticis braukt ar divriteni. Papildus tam, ka tas ir lielisks veids, kā vingrināties un pārvietoties, pateicoties riteņbraukšanai, es esmu guvusi vērtīgas mācības. Viena no šīm īpašajām mācībām ir likusi man teju ik dienu domāt par to, kurā virzienā es raugos un kurp es dodos.

Parasti es braucu ar divriteni pa ielu; ielas ir gludas un galvenokārt viegli izbraucamas. Taču drīz pēc tam, kad es iepazinos ar savu tagadējo vīru, viņš uzaicināja mani braucienā pa kādu dabas taku. Kaut arī es dedzīgi pieņēmu jauno izaicinājumu, nepagāja ilgs laiks, līdz atskārtu, ka braukšana pa kalnu taku pavisam nelīdzinās braukšanai pa gludu ielu. Kalnu takas ir ļoti šauras, un tajās bieži nākas sastapties ar dažādiem šķēršļiem — akmeņiem, saknēm un grambām, un tie ir tikai daži. Šajā pirmajā braucienā pa taku, es saspringti lūkojos pēc katra nākamā šķēršļa, visu laiku domājot: „Neuzbrauc akmenim! Neuzbrauc akmenim! Neuzbrauc akmenim!” Šķita teju komiski, ka pat ar šo apņēmības pilno koncentrēšanos likās, ka man ir lemts atkal un atkal uzbraukt kādam akmenim vai iebraukt kādā grambā.

Pēc vairākām bezcerīgām neveiksmēm mans topošais vīrs deva man kādu vienkāršu padomu. Viņš teica: „Neskaties uz šķēršļiem, bet gan turp, kur tu vēlies doties, un ritenis tev sekos.” Es par viņa padomu pasmējos. Tas izklausījās pārāk vienkārši, taču tā kā, pievēršoties katram atsevišķam šķērslim, es nebiju guvusi nekādas lielās sekmes, es nolēmu pamēģināt. Drīz vien man ceļā gadījās nākamais akmens. Tā vietā, lai pievērstos tam, es cieši raudzījos uz šauro, bet brīvo takas daļu, kas veda garām akmenim. Man par pārsteigumu, mans divritenis (kopā ar mani) devās tieši turp, kur es to gribēju! Man par pārsteigumu, šis princips ļāva man gūt sekmes atkal un atkal. Lieki teikt, ka pārējā brauciena daļa bija daudz tīkamāka.

Es esmu atkārtoti mācījusi šo principu visa sava mūža garumā. Papildus tam, ka tas paver drošu ceļu garām akmeņiem un citiem fiziskajiem apdraudējumiem, tas ir apliecinājis savu lietderību arī droša garīgā ceļojuma veikšanā. Ja es pievēršu uzmanību pasaulīgajiem traucēkļiem — bailēm, salīdzinājumiem, pārņemtībai ar sociālajiem mēdijiem un tā tālāk —, es atskāršu, ka esmu garīgi attālinājusies no tā mērķa, uz kuru šķietami esmu virzījusies. Taču, ja es cenšos dzīvot, pievēršoties Glābējam un sekojot Viņa piemēram, es tieku stiprināta un vadīta daudz lielākā mērā nekā tas būtu iespējams pašas spēkiem.

Vienā no maniem iemīļotākajiem Svēto Rakstu stāstiem ir aprakstīts tas, kā Kristus vētras vidū gāja pa ūdeni pie Saviem mācekļiem, kuri atradās laivā. Sākumā mācekļi izbijās, bet tad Pēteris atpazina Glābēju un prasīja, vai viņš varētu Tam pievienoties uz ūdens. Un viņš to paveica! Dedzīgi pievēršoties Glābējam, Pēteris sāka iet pa ūdeni pretī Kristum. Taču tad viņa skatiens novērsās. Viņš pamanīja vēju un viļņus (haosu un traucēkļus), kas bangoja ap viņu, un sāka grimt. Tās nebija tikai paša Pētera spējas, kas deva tam spēku pacelties pāri dabas stihijām, un tā nebija satrakotā jūra vai bangojošie viļņi, kas izraisīja viņa grimšanu. Pievēršoties vienīgi Jēzum Kristum, Pēteris pārvarēja dabas likumus, lai paveiktu kaut ko tādu, kas citādi nebūtu iespējams.

Es esmu iemācījusies raudzīties turp, kur vēlos doties, jo es tik tiešām dodos tanī virzienā, kurā raugos. Tas ir pavisam vienkārši. Mūsu ceļā allaž būs šķēršļi, un tie bieži radīs pārdzīvojumus, taču, ejot cauri grūtībām, ar ko man nākas saskarties savā dzīves ceļā, es mācos raudzīties uz Glābēju. Ko tas īsti nozīmē praktiskajā dzīvē? Tas nozīmē: katru dienu veltīt laiku Kristus vārdu baudīšanai; tiekties pēc iedvesmas un norādījumiem, dienas laikā bieži formāli un neformāli lūdzot; un tad rīkoties saskaņā ar gūto iedvesmu. Tas nozīmē dienišķu pateicības gara izkopšanu sevī un laika pavadīšanu templī. Tas nozīmē paļaušanos uz to, ka Dievs zina par mani, un tā vietā, lai nomākti prasītu: „Kādēļ ar mani tā notiek?”, prasīt ticībā: „Ko Tu vēlies, lai es mācītos no šīm grūtībām?” Uzmanības pievēršana Glābējam nenozīmē, ka šķērši izzudīs, taču tas padara mani stiprāku, lai es varētu atrast to šauro taku, kas droši aizvedīs mani tiem garām.

Stāstā par Pēteri būtisks ir arī tā noslēgums, jo pat grimstot Pēteris piesauca Glābēju, un Jēzus nekavējoties pastiepa roku, lai viņi satvertu. Kad esmu novērsusies no galvenā, es cenšos atcerēties, ka Viņš ir līdzās, ar atplestām rokām gaidot, kamēr es no jauna Viņam pievērsīšos. Viņš ir pacietīgs un pastāvīgs, allaž gatavs pacelt un no jauna ieskaut mani Savās mīlošajās rokās.