Tā bija lieliska diena. Vai zināt — pirmā reize, kad jūtaties pietiekami droši, lai atstātu mājas, nenolīgstot auklīti, jo esat pārliecināti, ka vecākais bērns var noturēt fronti. Tā bija viena no šādām dienām mana brāļa un viņa sievas dzīvē. Kad visi bērni bija cieši iemiguši savās gultiņās, laimīgie vecāki nevarēja atteikties no retās iespējas — aiziet uz laulāto randiņu. Kad bija uzrakstījuši detalizētus norādījumus, viņi devās uz tuvējo kino, atstājot māju 11-gadīgā Makeja pārziņā.
Iedomājieties vien, kāda panika viņus pārņēma, kad pēc dažām stundām, pārnākot mājās, viņi ieraudzīja dūmus un sajuta elektriskā īssavienojuma izraisīto smaku. Viņi krita panikā, apskrēja visu māju, apraugot visus guļošos bērnus, un tad uzrunāja Makeju, kurš, neko nenojaušot, atlaidies uz dīvāna lasīja. „Hei!” mans brālis uzkliedza, „Kas notiek? Vai tu neko nesaod?” „Protams, ka saožu,” Makejs pavirši atbildēja, „Es apstaigāju visu māju un neko neatradu. Un vai zini? Sākumā smaka bija nedaudz kaitinoša, bet ar laiku pierod.”
Ja mēs domājam par tik tiešām būtiskām lietām, tad Makejam ir taisnība. Mēs varam kļūt pavirši pret saņemtajām brīdinājuma zīmēm. Turklāt, ja mēs neatvēlām laiku, lai piestrādātu pie tā, kam ir mūžīga nozīme, mēs varam pierast pie paniskās skraidīšanas, dzēšot vienu ugunsgrēku pēc otra, un tam var būt iznīcinošas sekas. Pasaulei kļūstot arvien aizņemtākai un skaļākai, mums ir izšķiroši svarīgi atrast laiku tam, kas ir pats svarīgākais.
Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Mēs savā dzīvē esam kļuvuši tik aizņemti! Taču, ja mēs atkāptos, lai ar jaunu skatījumu kārtīgi paraudzītos uz to, ko mēs darām, tad, iespējams, atskārstu, ka esam iegrimuši maznozīmīgu nodarbju gūzmā. Citiem vārdiem sakot, mēs pārāk bieži lielāko daļu sava laika veltām rūpēm par to, kam tik tiešām plašākā skatījumā tikpat kā nav nozīmes, atstājot novārtā daudz svarīgākus centienus.” („Ko es šodien esmu paveicis kāda labā?” 2009. g. oktobra vispārējā konference.)
Ko jūs ņemsiet līdzi un ko jūs atstāsiet?
Kad mūsu stabs pirms dažiem gadiem devās pārgājienā, mūsu moto bija: „Ko jūs ņemsiet līdzi un ko jūs atstāsiet?” Esmu bieži par to domājusi. Ikviens no mums ir uzsācis pārgājienu. Kaut arī mēs neesam devušies ceļā, stumjot rokas ratiņus caur Vaiomingas līdzenumiem, mēs tik un tā ceļojam uz priekšu. Mēs ceļojam, ilgas dienas un naktis aprūpējot slimus bērnus, vadājot viņus uz nodarbībām, palīdzot ar skolas uzdevumiem un strādājot, lai savilktu galus. Mēs ceļojam, risinot savstarpējo attiecību problēmas, finansiālās problēmas, kā arī garīgas un fiziskas veselības problēmas. Mēs ceļojam, veicot nospiedošus uzdevumus un aizpildot ikdienas darāmo lietu sarakstu. Daži no mums ceļo, sērojot, jūtoties vientuļi vai pat garlaikoti. Kaut arī mums šajā dzīvē nākas pieredzēt dažādas grūtības, viens nu ir pavisam droši — tās nākas pieredzēt pilnīgi visiem.
Tad, ko mēs ņemsim līdzi un ko mēs atstāsim? Es vēlos piepildīt savus „rokas ratiņus” ar derībām, ar attiecībām, ar to, kas norūda raksturu. Tam visam ir mūžīga nozīme. Kad mēs sākam saprast, kam ir pati būtiskākā nozīme gan šajā dzīvē, gan pēc nāves, mums kļūst vieglāk mazināt savus slogus. Mēs atbrīvojamies no liekās nastas, izvirzām prioritātes un atsakāmies no kavēkļiem, kuru dēļ varētu iestigt dubļos, kamēr citi ar saviem rokas ratiņiem un pajūgiem dodas tālāk. Ja mūs nomāc vainas apziņa, izmisums, grēks un skumjas, ir pienācis laiks no tā visa atbrīvoties, lai piepildītu savus „rokas ratiņus” ar ticību un cerību, regulāri atjaunojot derības, kuras esam slēguši ar Dievu.
Vai jums ir kāds laiciņš klusām pārdomām?
Džozefs Smits ir teicis: „Svētā Gara izpausmes … ļoti reti tika paustas publiski …, visbiežāk … tas notika, kad cilvēki bija vieni paši — savās istabās, tuksnešos vai laukos, un parasti bez lieka trokšņa vai kņadas.” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 9. nod.)
Diemžēl mūsu pasaulē ir papilnam trokšņu un kņadas. Sātans zina, ka vislielākā celtspēja ir klusajām vietām, tādēļ viņš cenšas liegt mums šādus klusuma brīžus. Līdzko mēs iekāpjam automašīnā, mēs ieslēdzam radio; vingrojot, mēs uzliekam austiņas un, gatavojot vakariņas, fonā skan TV. Tas novērš mūsu uzmanību, laupot mums klusuma brīžus. Tas nenozīmē, ka šīs izklaides ir sliktas, taču var gadīties, ka šādi mēs palaižam garām kaut ko daudz labāku.
Elders M. Rasels Balards ir teicis: „Būdams apustulis, es jums šobrīd vaicāju: vai jums ir kāds laiciņš klusām pārdomām? Es esmu prātojis, vai tiem, kuri dzīvoja agrāk, bija vairāk iespēju saredzēt, sajust un izbaudīt Gara klātbūtni savā dzīvē. Šķiet, ka, mūsu pasaulei kļūstot spožākai, skaļākai un aizņemtākai, mums ir arvien grūtāk sajust savā dzīvē Garu. Ja jūsu dzīvē nav neviena klusuma brīža, vai jūs varētu sākt jau šovakar, lai atrastu šādu brītiņu?” (“Be Still, and Know That I Am God” [Church Educational System devotional for young adults, May 4, 2014], broadcasts.lds.org.)
Ja vien mēs neatvēlēsim laiku un pūliņus tam, lai izrautos no traucēkļu un trokšņu gūsta, mēs varam arī nesadzirdēt Gara balsi.
Ko no tā, ko jūs darāt, jums vajadzētu pārtraukt?
Prezidents Rasels M. Nelsons mums mācīja: „Atrodiet kādu klusu vietu, kurp varat regulāri doties. Rodiet pazemību Dieva priekšā. Atklājiet savu sirdi savam Debesu Tēvam. Vērsieties pie Viņa pēc atbildēm un mierinājuma. Lūdziet Jēzus Kristus Vārdā par savām bažām, savām bailēm, savām vājībām, jā, savas sirds dziļākajām alkām. Un pēc tam ieklausieties!” („Atklāsme Baznīcai, atklāsme mūsu dzīvei,” 2018. gada aprīļa vispārējā konference.)
Atvēlot brīdi klusām, lūgšanu pilnām pārdomām, mēs iegūstam lielu spēku. Pat Kristus atrada laiku, lai, atstājot cilvēku pūļus, sazinātos ar Savu Tēvu. Mateja 14:23 mēs lasām: „Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats.”
Uzrunājot semināra un institūta skolotājus, elders Kims B. Klārks dalījās ieteikumā, kas var mainīt mūsu dzīvi. Viņi ar sievu regulāri lūdz un domā par diviem jautājumiem:
- Ko no tā, ko es daru, man vajadzētu pārtraukt?
- Ko no tā, ko es pagaidām nedaru, man vajadzētu sākt darīt?
Uzdodiet sev šos jautājumus, uzmanīgi ieklausoties atbildē, un pēc tam rīkojieties saskaņā ar to, kas jums tiek mācīts.
Tas Kungs mūs mīl, un Viņš visos sīkumos iesaistās mūsu dzīvē. Ja mēs ik dienu apzināti meklēsim To Kungu, Viņš mūs svētīs. Viņš atjaunos mūsu spēkus, un Viņš dāvās mums mieru. Ja mēs neiegrimsim mazsvarīgu lietu gūzmā un pievērsīsimies Kristum, mēs varēsim saglabāt mieru un koncentrēšanās spēju, par spīti trokšņainajai pasaulei.
Mišele Krega (Michelle Craig) ar vīru dzīvo Oremā, Jūtas štatā. Viņai ļoti patīk ģimenes vēstures un tempļa darbs, grāmatu lasīšana un laika pavadīšana kopā ar ģimeni. Vairāk informācijas par māsu Kregu meklējiet viņas Facebook lapā.