Es savā birojā saņemu simtiem vēstuļu, un daudzās no tām tiek aprakstītas sirdssāpes, kas rodas no kategorijām, kurās mēs dažkārt ievietojam cits citu. Zemāk ir vēstule, kurā ir aprakstītas neprecēta cilvēka sāpes saistībā ar piederību Baznīcai, kura koncentrējas uz ģimenēm:
„Man ir 48 gadi, un es nekad neesmu bijusi precējusies, man ir bijis ļoti grūti tikt galā ar šo realitāti. Būdama neprecēta, bez ģimenes un pēcnācējiem, man ir bijis grūti saprast, kāds ir mans mērķis šajā dzīvē. Baznīcā tik ļoti koncentrējas uz ģimenēm (un tā tam ir jābūt), taču, kad tev nav šīs svētības, zināt savu vietu var būt izaicinājums. Kā tikt galā ar tukšuma sajūtu, un kā sajust lielāku dzīves mērķa apziņu?”
Citās vēstulēs ir aprakstīti citi izaicinājumi, taču visi vēstuļu autori dalās sajūtā, ka atrodas „ārpus” Baznīcas „standarta”.
Esmu atklājusi, ka viss tas, kas mums ir kopīgs kā Kristus mācekļiem, ir daudz būtiskāk un svarīgāk par uzskatiem, kas mūs nošķir. Jēzus Kristus Baznīca, koncentrējoties uz Ciānas apstākļu izveidošanu, var būt par tādu baznīcu, kurā cilvēki netiek likti kategorijās, par vietu bez „citu – iešu”, kā tas ir aprakstīts Mormona Grāmatā (skat. 4. Nefija 1:17).
Tālāk dotās septiņas idejas ir mana atbilde uz šīs māsas vēstuli. Jūsu situācija var būt citāda, bet, ja esat kādreiz likti kādā kategorijā, es ceru, ka jums mana atbilde būs noderīga.
1. Mēs saņemam savas svētības atšķirīgā secībā, taču mēs tās saņemam
Šīs dzīves laikā cilvēki mūs iedala dažādās kategorijās — neprecējies, nigērietis, atgriezies misionārs, Hyundai īpašnieks. Šo kategoriju daudzveidība ir visai smieklīga, taču no mūžīgā skatupunkta tām ir ļoti maza nozīme. Prezidents Dalins H. Oukss, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, nesen mums mācīja, ka tikai vienai kategorijai ir nozīme: „Katrs no mums ir Dieva bērns ar potenciālu iemantot mūžīgo dzīvi. Visas pārējās kategorijas, tostarp nodarbošanās, rase, fiziskās īpašības vai apbalvojumi, ir īslaicīgas vai triviālas mūžības skatījumā.”1 Dievs, patiešām, „neuzlūko cilvēka vaigu” (Ap. d. 10:34; skat. arī Almas 1:30).
Zināšanas par šo patiesību man palīdz izprast manu mūžīgo mērķi. Es nācu uz Zemes, guvusi daudz pieredžu un talantu. Šajā dzīvē man ir arī noteikti personīgi pienākumi. Mana makro-misija ir tāda pati kā jebkuram citam: gūt pieredzi, nožēlot grēkus un piedot, iegūt priekšrakstus, kalpot citiem. Taču mana mikro-misija ir konkrēta un dievišķa, kas domāta tieši man. Ja es daru labāko, ko spēju, pildot baušļus, tad mana pašreizējā dzīve ir daļa no šīs ieceres. Es vēlos cienīt to dzīvi, ko Tas Kungs man ir devis, tā nav sods par to, ka kāda iemesla dēļ es nebiju pietiekami laba.
Svētības saņemam atšķirīgā secībā, taču tie, kas tiecas būt uzticīgi, šīs svētības saņem. Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma to pateica vislabāk: „Dažas svētības mēs saņemam drīz, dažas — vēlāk, un dažas netiek saņemtas līdz pat nokļūšanai debesīs; taču tiem, kas pieņem Jēzus Kristus evaņģēliju, tās noteikti tiks dotas.”
2. Pastāvīgā tagadne
Elders Nīls A. Maksvels (1926–2004) no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja, ka „Dievs dzīvo pastāvīgā tagadnē, kur pagātne, tagadne un nākotne ir nepārtraukti Viņa priekšā.”3 Es ticu, ka mani Debesu Vecāki neraugās uz mani, pamatojoties uz to, kas es esmu šobrīd, bet drīzāk kā uz tādu cilvēku, kāda es būšu mūžībā. Kad es to apzinos, tas man palīdz pievērsties savai holistiskajai būtībai, nevis tam, kas esmu šajā brīdī.
3. Arī bīskapijas var būt kā ģimene
Tā kā daudzi no mums nedzīvo ideālā divu vecāku ģimenē, bīskapijas vai draudzes var būt par mūsu ģimenes locekļiem. Bērniem, kuriem nav ideālas mājas dzīves, baznīcā ir gādīgi pieaugušie, kuri var būt par piemēru un var viņus pamācīt. Pieaugušajiem, kuriem nav savu bērnu, kurus viņi vēlas, baznīcā ir citi bērni, kuriem vajadzīga audzināšana. Bīskapijas var būt sociāli drošas vietas ar cilvēkiem, kas ir gatavi rūpēties par mums un piedot mums, tāpat kā mēs rīkojamies attiecībā uz viņiem. Bīskapijas ģimene mums sniedz iespēju būt saskarsmē un izveidot saikni ar cilvēkiem, kurus citādi mēs nevarētu saprast.
„Ak”, jūs sakāt, „taču mana bīskapija nav tāda.”
Varbūt. Tomēr padomājiet par šo: Jūs nemaz nenojaušat, kāda jums ir ietekme attiecībā uz gaisotni un piemēru jūsu bīskapijā. Tā varētu būt daļa no jūsu misijas.
4. Iekļaušanās ģimenē un uz ģimenēm orientēta Baznīca
Tā kā es pati neesmu precējusies, es saprotu šīs sajūtas. Jums nav vīrieša atbalsts; sēdēt baznīcā ir neveikli; viesības var būt kā spīdzināšana; radinieki mēdz izteikt komentārus, kad nevienam nekas nebūtu jāsaka.
Visvairāk par jebkuru citu laikaposmu tieši Ziemassvētku rītā es visspēcīgāk sajūtu, ka neesmu precēta. Es jūtu kārdinājumu ļaut manai „kategorijai” būt par ieganstu, lai es būtu bēdīga, vai nekad neizrādītu iniciatīvu. Kad sāku rīkot Ziemassvētkus un plānot ģimenes pasākumus, mainījās manas sajūtas, un arī mana ģimene sāka raudzīties uz mani savādāk. Šīs pārmaiņas man atgādināja, ka ģimene nenozīmē tikai dzīvesbiedra vai vecāka statusa esamību. Būdama tante, es varu paveikt daudz ko tādu, ko vecāki nevar, un es cenšos to apzināties un darīt. Būt par labu māsu, meitu, mazmeitu un tanti ir nozīmīgas lomas. Tās ir svētas. Mums ir daudz kas jāpaveic; un mums par to būs jāatbild.
Iederēties Baznīcā, kura koncentrējas uz ģimenēm, arī var būt izaicinājums. Taču realitāte ir tāda, ka lielākā daļa Baznīcas locekļu nedzīvo perfektās ģimenes situācijās. Es neesmu pārliecināta, ka vispār kāds dzīvo tādā perfektā, ideālā ģimenē. Tad kāpēc to uzsvērt? Tāpēc, ka ģimene ir mūsu mērķis, un mēs esam uz šīs Zemes, lai apgūtu stipras ģimenes attiecību prasmes, neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu pašu situācija.
5. Vientulības sajūta, cīņa ar sāpēm
Manas pašas pieredzes dažkārt man ir sagādājušas skaudras sāpes un dziļu vientulību. Ir viegli vainot šīs sāpes kā rezultātu manas dzīves apstākļiem, taču es esmu sapratusi, ka visi piedzīvo sāpes. Mana māsa ir šķīrusies, mana otra māsa nevar palikt stāvoklī, no vēža nomirst kāds 38 gadus vecs cilvēks, bērni izraisa sirdssāpes, notiek lieli nelaimes gadījumi, laulātie pamet Baznīcu, veselība sabrūk. Tāda ir šīs mirstīgās dzīves esamība. Mēs varam censties palīdzēt cits citam pārciest sāpes — tas ir labākais, ko mēs varam darīt. Es varu būt ievainojama un dalīties savā realitātē; es varu būt iejūtīga, kad citi dalās savā realitātē. Kaut kā apziņa, ka mēs visi pieredzam dažādas sāpes, man palīdz kļūt „mazāk īpašai”, un sāpes ir vieglāk izturēt. Protams, kad sāpes ir nepanesamas — dažkārt tā notiek — mēs varam vērsties pie Debesu Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus. Viņi zina šo nastu. Viņi ir apsolījuši mums sniegt atelpu un mieru. Un es liecinu, ka Viņi to dara.
6. Jaunas iespējas
Es bieži satieku cilvēkus, kuri nav pēdējo dienu svētie un kuri ir lieli piemēri attiecībā uz godīgumu un ziedošanos; viņi uzupurējas citu labā un no sirds cenšas mīlēt Dievu, mīlot Viņa bērnus. Tas Kungs acīmredzami ir ar viņiem. Daudzi meklē draudzību un tiltus uz gādīgu, tikumisku kopienu. Arī mēs varam darīt to pašu. Papildus tam, ka mēs dalāmies savā ticībā un mācāmies par viņu ticību, ir vēl daudz kas cits, ko mēs varam kopā darīt, lai veidotu draudzību un uzlabotu mūsu kopienas. Mūsu kaimiņi, kolēģi, paziņas un mazliet disfunkcionālas ģimenes ir daļa no Dieva ieceres mums. Mums ir daudz darāmā, lai pilnveidotu vietu, kur mēs dzīvojam, un Tas Kungs mūs noteikti vada.
7. Emocionālais atbalsts
Ja godīgi, es spēju tikt galā ar to, ka esmu neprecēta, tikai pateicoties tam, ka saņemu ļoti lielu emocionālu atbalstu. Tas mazina dzēliena sāpes un dod man cilvēkus, kas atklāj patiesību. Es ticu, ka lūgšanas palīdz iegūt draugus. Debesu Tēvs zina, ka mums ir nepieciešami tuvi draugi, un tie, kurus viņš atsūta, ir kā dāvana. Ja pats esi labs draugs, tas piesaista citus draugus.
Taču dažkārt pat mūsu labie draugi nespēj pilnībā saprast mūsu sāpes un vēlmes. Šādos brīžos tempļa apmeklēšana var mūs stiprināt tā, kā to nespēj nekas cits. Ja mēs jūtamies vāji un bezspēcīgi, tad piedalīšanās priekšrakstos mūsu dzīvē ienes „dievišķības spēku” (Mācība un Derības 84:20), tostarp emocionālo veselību un izturību.
Māsa Čieko Okazaki, bijusī pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, to izteica šādi: „Stipriniet sevi, tiecoties pēc patiesā spēka avota — Glābēja. Nāciet pie Viņa. Viņš jūs mīl. Viņš vēlas lai jūs būtu laimīgi un priecājas par jūsu taisnīguma vēlmēm. Padariet Viņu par savu spēku, savu ikdienas sabiedroto, savu zizli un savu atbalstu. Ļaujiet Viņam mierināt sevi. Nav tādas nastas, kura mums būtu jānes vienatnē.”4
Varbūt šeit nav nekā tāda, ko jūs jau nezinātu, bet es ceru, ka tas dod Garam iespēju jums apstiprināt, ka tā ir patiesība. Nav neviena, kas būtu tieši tāds kā jūs, un, ja jūs būsit pietiekami drosmīgi, lai jautātu, esmu pārliecināta, ka jūs saņemsit daudz iespaidu par jūsu mērķi — vairāk, nekā jūs jebkad uzskatījāt par iespējamu.
Visvairāk par visu es ceru, ka jūs zināt, ka tikai vienai kategorijai ir būtiska nozīme — jūs esat mūžīgā Dieva bērns. Tas Kungs jūs redz. Jūs neesat neredzami Viņam. Viņš novērtē jūsu pūles, kuras citi, iespējams, nemaz nepamana. Jūs esat vērtīgi un dārgi Viņam, ar visām savām īpatnībām un individualitāti. Ja jūs uzticēsit savu dzīvi Viņam, Viņa roka virzīs uz priekšu katru jūsu soli, līdz būsit laimīgi un jutīsit mieru par visām savām sirds vēlmēm.
Māsa Jūbenka vēlas pateikties jaunajiem pieaugušajiem Ņujorkā, Ņujorkas štatā un Takomā, Vašingtonā, par viņu vērtīgo ieguldījumu šī raksta tapšanā.