(Vēstījums no reģiona prezidija)
Sirsnīgi sveicieni Eiropas austrumu reģiona svētajiem! Kad mēs ar Sjūzenu apceļojām daudzas reģiona valstis, apmeklējot draudzes, apgabalus un stabus, mūs dziļi aizkustināja šo Baznīcas locekļu uzticība un ticība. Mēs esam pārliecināti, ka Tā Kunga valstība Austrumeiropas izraudzītajās zemēs turpinās zelt caur mūsu Debesu Tēva labvēlību.
Es dedzīgi lūdzu, lai mēs kā ļaudis vienmēr būtu vienas sirds un viena prāta, lai mēs atcerētos, ka mūžīgās patiesības un derības, ko mēs baudām, mūs vieno vairāk nekā jebkas, kas mūs šķir. Mūsu Mūžīgais Tēvs vēlas, lai mēs dzīvotu priekā un mierā, lai mūsu draudzēs mēs allaž mīlētu cits citu un piedotu cits citam. Kristus teica: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jāņa 13:35).
Mīlestība vada uz tuvību un vienotību. Atklāsmē, kas dota pravietim Džozefam Smitam, Tas Kungs runāja par vienotības nozīmīgumu Baznīcā: „Es saku jums: esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani” (M&D 38:27). Un Mozus grāmatā mēs lasām, ka vienotība ir Ciānas sabiedrības pati būtība: „Un Tas Kungs sauca savus ļaudis par CIĀNU, tāpēc ka viņi bija vienas sirds un viena prāta, un dzīvoja taisnībā …” (Mozus 7:18).
Ja mēs vēlamies būt vienoti un tādi arī palikt, mums ir jāpiedod cits citam. Kādā spēcīgā atklāsmē Tas Kungs to ļoti skaidri māca: „Mani mācekļi senās dienās meklēja vainas viens pret otru un nepiedeva viens otram savās sirdīs; un dēļ šī ļaunuma viņi tika mocīti un stipri pārmācīti. Tādēļ Es saku jums, lai jūs piedotu cits citam; jo tas, kas nepiedod savam brālim viņa pārkāpumus, paliek nosodīts Tā Kunga priekšā; jo viņā paliek lielāks grēks. Es, Tas Kungs, piedošu tam, kuram Es piedošu, bet no jums tiek prasīts piedot visiem cilvēkiem” (M&D 64:8–10).
Draudze ir Baznīcas sabiedriskā pamatvienība — nozīmības ziņā tūlīt aiz ģimenes — vieta, kur mēs varam izjust sadraudzību, kas plūst no Dieva Gara. Mūsu draudzēs, tāpat kā mūsu mājās, mums vajadzētu runāt maigās balsīs, izrādot žēlsirdību un laipnību it visā, ko mēs darām, un jāspēj ātri piedot cits citam jebkādas kļūmes un pārestības. Pārrunājot Baznīcas mācības Palīdzības biedrībā, priesterības kvorumā vai Svētdienas skolas klasē, mums vajadzētu runāt pazemīgi un mierīgi, atceroties, ka Svētie Raksti un Tā Kunga valstības mācības ir svētas. Mums nevajadzētu pret tām attiekties kā pret diskusijas jautājumiem, kā mēs to darītu laicīgā mācību iestādē.
Mani pārsteidz fakts, ka tad, kad Jēzus apmeklēja nefijiešus Amerikā, pirmais padoms, ko Viņš sniedza pēc tam, kad bija mācījis par kristību veidu, bija šāds: „Un nebūs strīdu jūsu starpā, kā jums līdz šim bija; nedz arī jums būs strīdi par Manas mācības punktiem, kā jums līdz šim bija. Jo patiesi, patiesi Es saku jums, ka tas, kam ir strīda gars, nav no Manis” (3. Nefija 11:28–29).
Kādā skaistā rakstvietā Alma, vecākais, šos pašus principus māca ļaudīm, ko viņš kristīja Mormonas ūdeņos: „Un viņš pavēlēja tiem, lai nebūtu strīdu viņu starpā, bet lai viņi vienprātīgi raudzītos uz priekšu, ar vienu ticību un vienu kristīšanos, sasaistījuši savas sirdis vienotībā un mīlestībā cits pret citu” (Mosijas 18:21).
Daži ticīgi Baznīcas locekļi ir pārstājuši apmeklēt Baznīcu, jo viņus ir aizvainojusi asu vārda apmaiņa vai strīdi mūsu draudzes sanāksmēs. Iespējams, neviens nevēlējās viņus aizvainot. Tomēr atvainosimies, pat ja mēs nedomājām, ka mūsu piezīmes būtu personīgas vai aizskarošas. Aicināsim visus, kas ir aizvainoti, atgriezties, un, kad kāds atgriežas, izturēsimies kā pazudušā dēla tēvs — piedodoši, laipni un mīloši.
Piedot ne vienmēr ir viegli. Ne vienmēr ir viegli mīlēt citus tik pilnīgi un patiesi, kā to darīja Jēzus. Tomēr, sekojot Viņa piemēram un lūdzot Dievam palīdzību, lai mēs spētu piedot savās sirdīs, Viņš svētīs mūs tā, lai mēs spētu piedot cits citam un mīlēt cits citu — nelokāmi un mūžīgi. To darot, mēs kļūsim par Jēzus Kristus mācekļiem vārdos un darbos.
