Mūsu sirdī vienmēr vajadzētu būt lūgšanai. Taču pasacītiem vārdiem ir kāda īpaša nozīme, un man tā ir šo vārdu izteikšanā balsī. Mēs gūstam daudz mācību no pieredzes Svētajā birzī. Un ne mazākā no tām ir pretestība, ar kuru Džozefs saskārās pirms dižās Tēva un Dēla atklāšanās. Džozefs sacīja, ka viņš sakopoja visus savus spēkus. Visu, kas viņam bija. No tā mēs mācāmies par spēkpilnu lūgšanu, neatliekamu, apņēmīgu lūgšanu. Tā ir jāizcīna, saskaroties ar pretinieka pretestību, ikdienas rūpēm vai mūsu nespēju koncentrēties. Es domāju, ka viena no mācībām, ko es gūstu, ir personīgs atgādinājums man, ka man ir jāpasaka lūgšanas vārdi. Lūgšana ir sirds izpausme. Un mēs varam lūgt klusībā, mums vajadzētu lūgt klusībā, un mūsu sirdī vienmēr vajadzētu būt lūgšanai. Taču pasacītiem vārdiem ir kāda īpaša nozīme, un man tā ir šo vārdu izteikšanā balsī. Un tas man ir kā atgādinājums, ka lūgšanas izteikšana balsī var prasīt piepūli. Mums ir nepieciešams atvēlēt laiku, labu laiku, prioritāru laiku, kad mēs varētu pasacīt lūgšanas vārdus. Nomesties ceļos, kad tas ir iespējams, lūgt balsī, lūgt skaļi. Lai mums tiešām būtu šāda saziņa. Cilvēks, kurš savu vakara lūgšanu gatavojas sacīt plkst. 23.30, jau ir pārguris no aizvadītās dienas. Mēs izdabūjam negribīgu lūgšanu un iekrītam gultā. Es ieteiktu šo lūgšanu sacīt agrāk, kad esam modri un vērīgi, kad varam to apdomāt un būt spēcīgi. Šai izpausmei vajadzētu būt augstā prioritātē. Un, manuprāt, ja mēs mazliet labāk vadīsim savu dzīvi, tas var novest pie šādas balss saziņas ar To Kungu.
