Atklāta, sirsnīga personīgā lūgšana šādos klusos brīžos paver durvis atklāsmei no mūsu Debesu Tēva.
Mēs Viņu sadzirdam. Viņš mūs uzrunā.
Es savā personīgajā dzīvē esmu atklājis, ka tad, ja kāds no maniem mīļajiem vai draugiem iesaka man kaut ko sevī mainīt, pat ja tā ir patiesība, manī dažkārt uzrodas miesīgais cilvēks, kas saka: „Tu to neredzi no mana skatpunkta.” Vai: „Kas tu tāds esi, lai mani tiesātu?” Un es pat varu nodomāt: „Varbūt tev vajadzētu pastrādāt pašam ar sevi?”
Taču, kad es pazemīgi nometos ceļos sava Debesu Tēva priekšā un no visas sirds vaicāju: „Tēvs, ko man vajadzētu sevī mainīt?
Ko man vajadzētu nožēlot? Kā man trūkst?”, mani pārņem mierpilnas izjūtas, un pienācīgā brīdī es Viņu sadzirdu.
Un Viņa patiesība, Viņa mūžīgā patiesība, iespiežas manā sirdī.
Atklāta, sirsnīga personīgā lūgšana šādos klusos brīžos paver durvis atklāsmei no mūsu Debesu Tēva.
Mēs Viņu sadzirdam. Viņš mūs uzrunā.
Centieni ieklausīties Svētā Gara klusajos iespaidos, apsolot savam Debesu Tēvam, ka es pievērsīšu lielāku uzmanību tam, ko es varētu sevī pilnveidot, šķiet, vairo manu spēju ― Viņu uzklausīt.
Īstenas pārmaiņas reti kad notiek vienas dienas laikā. Es zinu, ka ar mani tā nenotiek. Tomēr ar laiku mēs kļūstam arvien labāki un labāki.
Ja mēs uzklausām Viņu un rīkojamies saskaņā ar garīgajiem norādījumiem, ko saņemam no Viņa, Viņš bagātīgi apvelta mūs ar Savu Garu un Savu atzinību.
Nav nekā labāka, kā just Viņa atzinību, just Viņa Garu.
Svētais Gars apliecina, ka mūsu Debesu Tēvs mūs mīl.
Un es zinu, ka manā gadījumā Viņš man apliecina to, ka pat šādi nelieli pilnveidošanās soļi palīdz man tuvināties Viņam.
