Dievam nevar pateikt (iesmejas), kā un kad atbildēt uz lūgšanām. Viņam nevar pavēlēt. Jums ir jāsaka: „Esmu vienmēr atvērts(-a), esmu vienmēr gatavs(-a), es vienmēr vēlos uzklausīt.”
Pirms daudziem gadiem, kad vēl biju pusaudzis, man bija iespēja apmeklēt Svēto birzi. Es iegāju tajā viens, apkārt nebija neviena. Un es nodomāju: „Šī ir ideāla vieta, kur es varētu lūgt un saņemt tādas atbildes, kādas šajā pašā vietā saņēma Džozefs Smits.” Un es vēlējos saņemt kādu apstiprinājumu, ko Tas Kungs man dotu, uzrunājot mani jebkādā veidā par visu notikušo šajā vietā un par patiesību saistībā ar evaņģēlija atjaunošanu.
Un man jāsaka, ka es biju ļoti patiess. Es ilgi un ļoti patiesi lūdzu. Taču es neko nesaņēmu. Atbildes nebija, es nesaņēmu nevienu atbildi. Es neko nesadzirdēju. Līdz beidzot es padevos un devos prom. Un, protams, es biju vīlies. Es nesapratu, ko es darīju nepareizi vai ko es neizdarīju, ko man vajadzēja izdarīt. Un es daudz par to domāju.
Pēc … aptuveni sešām nedēļām, kad biju mājās, es lasīju Mormona Grāmatu. Kādu īsu, klusu brīdi es pie sevis pārdomāju. Un tad, nemaz nevaicājot, es sajutu, kā pār mani nāca šis apstiprinājuma gars, kā tas notiek, kad
Svētais Gars uzrunā mūsu garu. Un es zināju, ka zinu.
Taču no šīs pieredzes es mācījos, ka Dievam nevar pateikt (iesmejas), kā un kad atbildēt uz lūgšanām. Viņam nevar pavēlēt. Jums ir jāsaka: „Esmu vienmēr atvērts(-a), esmu vienmēr gatavs(-a), es vienmēr vēlos uzklausīt.”
Tas man daudz mācīja. Tas man mācīja, ka Viņš tiešām atbild, un mēs tiešām Viņu dzirdam, taču tas notiek Viņa veidā, saskaņā ar Viņa gudrību un Viņa mīlestību.
Kā tu #UzklausiViņu?
