Kad biju mazs zēns, es kopā ar tēvu devos pārgājienā kalnos.
Viņš gāja pa taku, bet es tikmēr lēkāju nomaļus no viena akmens uz otru.
Un, kad es jau grasījos lēkt uz kāda liela akmens, īstenībā, rāpties tam virsū, tēvs mani satvēra aiz jostas, pavilka atpakaļ un teica: „Gerij, nekāp tagad uz tā akmens!”
Un es, būdams nedaudz pārsteigts, atbildēju: „Labi!” Un tā es turpināju viņam sekot pa taku augšup.
Pēc brīža mēs pagriezāmies un atskatījāmies uz akmeni, kam es grasījos kāpt virsū.
Un tur, uz šī akmens, saulē saritinājusies gulēja liela klaburčūska. Es jautāju savam tēvam: „Kā tu zināji, ka tur bija čūska?”
Un viņš man atbildēja: „Gerij, ko tu zini par Svēto Garu?”
Un kopš tā laika es esmu mācījies, ka mēs saņemam Svētā Gara pamudinājumus un ka mēs burtiski varam dzirdēt to, ko Tas Kungs vēlas mums pateikt.
Un es esmu dzirdējis Svētā Gara brīdinājumus.
Es esmu sajutis, ka Svētais Gars mani māca.
Es esmu sajutis Svētā Gara sniegto mieru un mierinājumu, un es esmu saņēmis liecību caur Svēto Garu.
Un, kad es daru visu, kas ir manos spēkos, lai sekotu Svētā Gara pamudinājumiem, tas ir viens no veidiem, kā es uzklausu Viņu.
