Pagāja kāds laiks, līdz es sapratu, kā es uzklausu Viņu. Es atceros pirmo reizi, kad es dalījos liecībā. Man bija divpadsmit gadi, un es dzīvoju Minesotā. Tas notika vienā no tām bīskapijām, kurā tu sēdi, un mikrofons tev tiek pienests klāt. Mana sirds sāka dauzīties, un es zināju, ka man ir jāceļas kājās. Es no bailēm biju sastingusi, taču nespēju to nedarīt. Tā bija pirmā reize, kad es tur stāvēju un gaidīju mikrofonu, un mani ceļi trīcēja. Un es stostīdamās dalījos ļoti vienkāršā liecībā.
Taču man bija ļoti siltas un labas sajūtas. Es sajutu apstiprinājumu, ka Debesu Tēvs mani mīl par šādu manu rīcību. Iespējams, tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es sapratu, ka viens no veidiem, kā es sajūtu Garu un dzirdu Viņa balsi, ir šī sirsnīgā pārliecība, ka es rīkojos pareizi.
